Sabiedrības un vecāku vienaldzība šo paaudzi padara par tādu kādu to redzam. Pieņemsim, ka tas ir normāli - maziņie lamājās, dzer, pīpē. Tomēr, es neuzskatu, ka brīdī, kad meitenēm (lielai daļai) vēl krūtis nav izaugušas būtu jādomā par to kā pamīlēties ar puisi, vai otrādi - tādam puisim ar meiteni. Man kaut kā šķiet, ka tas šiem bērniem rada galīgi greizu izpratni par seksu, attiecībām un atbildību ar ko kopā tā nāk. Nu, atvainojiet - kā var uzskatīt par normu seksuālas attiecības bērnu starpā, kuri zin tikai tik tālu, ka kaut kur - kaut kas intensīvi jābāž?
Otrs, visas gribējām būt pieaugušas - nu, gribējām. Arī es. Bet ko varu noteikti galvot - manā vecumā uz visu klasi bija labi ja viena kura nemācēja normāli uzkrāsoties. Tāpat, lasījām žurnālus, meklējām informāciju pie mammām, vecāko klašu meitenēm - kā to lietot, kā šito izraustīt, kā labāk tas un šis. Nebija tādas situācijas kā tagad - kad lielākā daļa nemaz nevēlas, nedz dzirdēt, nedz klausīties, ka laineris NAV paredzēts lai piezīmētu sev deniņus melnus kā velniem. Un vēl trakāk - man ir māsa 10 gadus jaunāka. Cik es neesmu arī ar viņas draudzenēm runājusi, ka varu pamācīt KĀ krāsoties pareizi - bet viņas redz pašas gudras... Un tad staigā zili lillā uzacīm. Skats - atbaidošāku grūti iedomāties. Labi, ka vismaz savu māsu no tā paglābu. Ir kļūdas no kurām tomēr pieaugušas meitenes var paglābt jaunākās.
Trešais, dzert un pīpēt arī ir jāmāk! Es ļoti atvainojos - daudzas šeit aizstāv pīpēšanu un dzeršanu čut ne publiskās vietās! Tā vietā, lai jūs pieietu klāt un iepazīstinātu šos bērnus ar iespējamo atbildību, Jūs mierīgi noraugāties kā viņi sagaida savus pirmos protokolus dažkārt vēl pat nesagaidot vecumu kurā iestājas kriminālatbildība! Realitātē, mūsu vecuma starbība nav tik liela ar šo grupu, lai mēs droši apgalvotu, ka viņi kādu dienu nenāks pie mums darbu prasīt, lai savā cv ierakstītu pirmo darba pieredzi... Un ko tad jūs teiksiet, ja nedod dievs viņam jau būs bijusi sodāmība?
Ceturtais, bet ne mazāk svarīgais. Padomājiet - ja šie bērni nespēj muti noturēt pret svešiem cilvēkiem, kas manā tādā pat vecumā, nebija iedomājams pat no "kruto" puses - kādas tad ir viņu savstarpējās attiecības? Uzdodiet sev jautājumu, vai Jūs gribētu, lai Jūsu bērns/māsas-brāļa bērns/māsa-brālis augtu vidē, kurā jau 9 gadu vecumā ir normāli kādu saukt par kuci vai vēl ļaunāk - rakstītu to uz māju sienām? Jo diemžēl, tā IR reālā situācija starp šī brīža svaigizceptajiem padsmitniekiem!
Sanāca ļoti gari, bet vēl rezumē - protams, ka daļa šo bērnu nav tāda, tomēr lielākā daļa, vēl pat īsti nepieaugušo, aug neizprotot ko viņi dara. Viņi paši sev un viens otram degradē izpratni par to, KAS IR morāle un vērtības, KAS IR atbildība un pienākums pret sabiedrību, KAS IR labi un KAS IR slikti. Viņi veido ne tik tālās nākotnes sabiedrības daļu ar kuru mums būs jāmāk sastrādāties tā vai savādāk.
Tas, ka vecākiem nav laika ieraudzīt par ko aug viņu bērns ir traki, bet vai nebūtu jāpalīdz ieraudzīt, ja to pamanam mēs? Nevis brukt virsū ar agresiju, bet censties ar šiem bērniem mierīgi aprunāties, ja rodas šāda iespēja un ir arī laiks ko atvēlēt? Izskaidrot, ka ir normāli gribēt būt pieaugušākam, bet ir jāuzņemās atbildība. Ir jāiemāca šiem bērniem cienīt, pirmkārt, sevi, otrkārt, sabiedrību. Kā jums vispār, tīri emocionāli, nepaliek slikti rakstot, ka ir normāli maziem bērniem publiski lamāties, zagt un runāt par to kurš-kuru paņēmis???
Katrā ziņā, katram savi uzskati.
2
