Sveikas meitenes, šajā vēlajā pusnakts stundā :-/
Mani nomāc 2 jautājumi...
1) Kāpēc man (un gan jau, ka ir vel kādi tādi eksemplāri kā es :-| ) ir bail palikt vienai? Kāpēc bail izbeigt mokošas attiecības ar otru pusīti, kurās jau abi kādu gadu mocamies :-( Sāp sirds. Esam strīdējušies ļoti bieži un sāpīgi, šķirušies vairākkārt, bet atkal sagājuši kopā. Ir tiešām jaukas un mīļas dienas mums kopā, bet tās ir tik reti. Esmu miljoniem veidu izdomājusi, kā viņu pamest un cik nederīgs viņš man ir, bet ir tā lielā ''ķīmiskā pievilkšanās'', par spīti visam sliktajam, kas starp mums notiek un, kas mūs abus moka, bet visu laiku paliekam abi kkur pusratā - esam attiecībās, bet neesam laimīgi līdz galam, bet izšķirties nevaram :%27-(
2) Otra lieta, tāda, ka nevēlos, lai viņš mani pamet, jo tādējādi justos pazemota, nevērtīga, zaudētāja, muļķe utt, gribas man pirmajai viņu pamest, bet nevaru sadūšoties, liekas, ka, ja nu būšu vel nelaimīgāka bez viņa un pēc tam lūgšos atpakaļ? :%27-( Pirmo reizi mūžā mani ir tik smagas attiecības piemeklējušas un es nezinu, ko darit. Kā, lai sev ieskaidro, ka var būt labāk, nekā ir šobrīd...
Zinu, izklausās liels murgs un zinu, ka esmu lupata, bet nu man vajag palasīt kādu viedokli no Jums. Ko Jūs domājat par visu šo? :-( Varbūt kādai ir līdzīgs stāsts un vēlas padalīties pieredzē :-)