pat nezinu ko gribu no jums, bet apjukums, ko gribu es pati un kā iziet no situācijas, tāpēc laikam, vienkārši prasīšu padomus, lai padalāties.
Ceļojot satikāmies vienreiz, pavadījām dažas dienas kopā, bija interesantas sarunas un laba sajūta esot blakus, bet nekas vairāk nebija, jo es negribēju nekur uz ašo ielaisties. tagad katrs esam savā vietā un ik pa laikam sarakstamies, kā kuram dzīve iekārtojas nokārtojas, dalāmies ar emocijām. Mana problēma, ka es spēju iemīlēties kādā no sarunām, kāda domāšanas veidā, un izfantazēt sazin ko un cerēt, daudz un ilgi cerēt, bet pa lielam izlikties, ka tas mani nesakr, vienreiz jau tā nodzīvoju trīs gadus, precīzāk pazaudēju trīs gadu savas dzīves, cerot uz kādu bez pretatbildes, bet ar jaukām sarunām.
Tāpēc es viņam pateicu, ka labāk varbūt ir nesarakstīties par emocionālām lietām, jo man viņš patīk un es ātri pieķeros un tam nav šajā situācijā jēgas.
Bet viņš atbildēja, ka arī es viņam patīkot un grib ar mani sarakstīties un ir jēga, lai vienam otru labāk iepazītu.
Man palīdz sarakste ar viņu, es uzzinu daudz ko interesantu,, jo viņš ir interesants un zinošs cilvēks. Bet man bail, ka es sev galvā atkal uzburšu sapņu pilis, it sevišķi, kad tagad viņš ir pateicis, ka arī es viņam patīku.
Nedzīvojam nenormāli tālu viens no otra, pat no sākuma bija doma brīvdienas satikties, bet es negribu skriet pie kāda, tikai tāpēc, kad ir uzplaiksnījusi dzirkstele.
Pārtraukt saraksti, jo man var sāpēt vēlāk? Turpināt sarakstīties un izbaudīt vēstules? Bet kā nebūvēt sapņu pilis sev galvā?
264
