Zini, man savā ziņā klājās bēdīgāk.
Man ir divdesmit viens gads un 2011. gada vasara bija fantastiskākā un bezdbildīgākā manā dzīvē - ballītes, foršs puisis, kurš man patika, nekāda darba, konkrēta bohēma pludmalē pusotra mēneša garumā. Jūlijā sastrīdējos ar savu puisi un tāpat, īpaši daudz nedomādama, pēc nepilnas nedēļas aizbraucu uz UK miljonus pelnīt, bet augusta beigās uzzināju, ka būšu mamma. Šoks bija vienkārši nereāls, jo man likās, ka nu tikai viss notiekās, dzīve iet uz augšu. Un tad bebis. Un bebja tētis sauc mani visādos necenzētos vārdos un saka, ka tas neesot no viņa. U n mana mamma, lai kā cenšās atbalstīt mani, tur neko nevar padarīt, jo viņai bez manis ir vēl četri bērni, visi stipri jaunāki par mani. Un UK palikšana arī nespīd, jo te ir visnotaļ briesmīgi un draugu atbalsts līdzinās nullei.
BET es abortu neuztaisīju. Protams, tāda doma pavīdēja, bet es to vienkārši nespēju. Un šobrīd es jūtos ļoti laimīga ar savu izvēli, jo manā dzīvē jau esot puncī ir ienācis kāds, kurš visas šīs manas problēmas padara tik nenozīmīgas un viegli pārvaramas... Esmu es un mans bebis pret visu pasauli un to man neviens neatņems. Nedomā, ka grūtniecība vai bebis tevi pavājinās. Tieši otrādi, tu kļūsi stiprāka. Esmu atrisinājusi principā jebkuru problēmu, kas mani ir piemeklējusi un, kaut iepriekš par sevi to teikt nevarēju, man šobrīd ir radusies mērķtiecība, jo es gribu, lai manam bebim viss būtu gatavs,kad viņš ieradīsies šaisaulē. :)
Nezinu, vai tev šis stāsts palīdzēs vai nē, bet ceru, ka tu izdarīsi pareizo izvēli SEV un tev nenāksies vēlāk neko nožēlot. Es esmu izdarījusi pareizo izvēli, bet tev tā, iespējams, var būs cita.