Draņķi un miglmērkaķi

turpinam gausties :D gribas ko saldu, bet nekā nav :D

Nevar visu laiku cilvēks būt pozitīvs, tāpēc tos komentārus, kas attiecas uz to, ka mēs neko neredzam, visu melnu un pelēku, patur pie sevis.

Biju aizgājusi līdz veikalam,bet tur nebija mana mīļākā sula (e) Vakar vēl bija,šodien vairs nav..neticu,ka kādam vēl baigi to sagribējās un man nepalika :-/

mēs ar draugu arī šos Ziemassvētkus pavadīsim atsevišķi, jo man nepatīk viņa mamma, un manai mammai nepatīk viņš (s) cik jauki!! :%27-( :%27-( :%27-( jau trešo gadu šitā :-| ai , brīžiem liekas,ka jāmeklē cits draugs, lai varētu normāli ģimenes lokā pasēdēt, man vēl tā nekad nav bijis (e)

mana problēma ir tā, ka es vienmēr domāju par visiem citiem, ka tikai kādu neaizvainoju, nesadusmoju, esmu smaidīga, ar humoru un pozitīvismu, lai gan bieži tā domājot par citiem daru pāri pati sev. Un laikam šodien ir tā viena reize gadā, kad atceros par sevi, un nāk virsū gruzons, ka mani tā dēļ izmanto un uzskata to par pašsaprotamu.

Jāpiekrīt Nikolettei. Pati vados pēc idejas, ka ja tiešām nevaru mainīt apstākļus, tad es mainu attieksmi pret tiem. Sevis žēlošana nekur tālu nenoved.

Tad jau jauki, ka visi ir tik pozitīvi un superīgi (e)

Man vienalga ko uzskata attieksmes mainītājas, jā attieksme var nostrādāt 360 dienas, bet ne 365!

No viņa joprojām ne miņas. Toties izdomāju saudzēt sevi un vairāk laika veltīt sev. Jāsāk lasīt, kas domāšanu mainošs, tikai galīgi nevelk lasīt :D

Protams, ka katram uznāk peridoi, kad gribas pasūdzēties, kas ir pavisam dabiski. Taču konstantas žēlabas jau nemainīs pašu faktu, kura dēļ tā "depresija" ir radusies. Ja situāciju ietekmēt nevar, tad tikai loģiski šķiet mainīt savu skatījumu uz to. Un tam nav nekāda sakara ar pozitīvo domāšanu, bet elementāru veidu kā sev (un arī citiem) nebojāt realitati, nepārtraukti sūdzoties par netaisnībām.

Patiesi piekrītu Nikolettei, gribējās to bilst arī šī rīta beztēmā, bet aiztaupīju to prieku saņemt žulti, jo metīsies 101, kas pateiks, ka pirms pus gada esmu tur teikusi par draugu kaut ko sliktu, vai darbu, nu protams nožēloju, un biju stulba, ka esmu izteikusies slikti, bet viss mainās. Galu galā, ja katru dienu ienāksi un rakstīsi, cik viss ir sūdīgi, cik darbā ir slikti, cik stulbi ir kolēģi, cik kretīniski vīrieši, bijušais, topošais, esošais, tad nekas nekļūs arī labāk. Nav jau jāstāsta, ka dzīve rožu dārzs, nevienam tāds nav, taču pa lielam, visu gaišo, labo veidojam paši.
Un par sniegu, uzsnieg sniegs visi brēc, cik sūdīgi, sāls, apavi saēsti, šļura, mašīnu nevar pielaist- slikti, nesnieg sniegs atkal slikti. ;-)

Es arī piekrītu Nikolettei. Arī es agrāk biju miglas mērkaķis un žēlojos, īdēju un arī pati pie sevis pukojos. Taču kaut kas dzīvē mainījās un arī attieksme mainījās. Nekad nav tā, ka viss ir ļoti ideāli un perfektāk nav iespējams, bet nevajag ar! Svarīgākais taču ir atrast arī kaut ko labu tajā, kas notiek, tad arī citas labas lietas pašas atradīs ceļu pie mums. Tas ir uz sevis pārbaudīts! Es ticu tam, ka mēs paši pievelkam to, kas ar mums notiek. :-P