bik sāp sirds

Man otrādi. No diviem bērniem esmu jaunākā, bet man jau no bērna kājas ir kaut kāda debīla sajūta, ka vecākajai atvasei tiek piedots viss, bet es visu laiku mocos ar kaut kādu mazvērtību. Ja kaut ko ne tā izdaru, tad esmu nenormāli slikta.
Radiniekus jau neizvēlas. Ar brāli esam krasi atšķirīgi. Mums kopā neiet nekas. Domāju, ka ilgāku laiku netiktos, mums pat nebūtu tematu, par ko runāt. Kā divi svešinieki. Bet es lieki negaudoju, jo - radiniekus neizvēlas.

man šodien ir uznākusi tāda bimba par šo tēmu. Asaras līst aumaļām un nesaprotu kāpēc tā....

Esmu vecākā, ka sāku mācīties sāku arī strādāt, pārgāju uz neklātieni, tad nāca akadēmiskais, jo nu nesanāca man visu apvienot. Visu esmu sasniegusi pati - dzīvokli, izglītību, labu darbu. Daudziem tas ir pašsaprotami. Bet es nesaprotu kāpēc mana māsa var studēt ārzemēs, nestrādāt, braukāt n-tās reizes gadā turpu šurpu un pati par neko nemaksāt - ne dzīvošanu, ne ēšanu, ne par izklaidēm, ne apģērbu. Kad viņa atbrauc, tad mamma man nezvana nedēļām, ja nu vienīgi pāris teikumos, ja viņai kaut ko vajag, piemēram, šodien - vai neesmu savākusi viņas pedikīra komplektu. Viss - ne kā iet, neko. Vakar viņai zvanīju, lai pastāstītu kā ballē gāja, paklačotos, bet viņai nebija laika, solīja atzvanīt, taču nepiezvanīja.

Vienkārši ļoti sāp sirds par to visu. Ļoti, ļoti. Jo nesaprotu kāpēc tā.

Kāpēc pat parunāt nevar. Nu labi, nav man devusi to ko dod māsai, bet tak, lai aprunājas, lai uzklausa.

Esmu jaunākā. Bērnībā māsa man tika likta par piemēru, vienmēr ģimenē runāja, ka viņa tik gudra, tik apķērīga - noteikti tālu dzīvē tiks. Neapzināti tiku nostādīta viņas ēnā. Bet nu, realitātē viss ir otrādi. No vienas puses, tas man bija kā dzinulis nepastāties pie sasniegtā, bet, no otras puses, zinu - kad man būs bērni, centīšos viņus mīlēt vienādi, lai neviens nejustos atstāts novārtā utml. :-)