kā pārvarēt???

Nezinu vai esmu pārvarējusi, bet vismaz ar galvu sāku saprast, ka tās ir beigas, kaut iepriekš bija kaut kādas cerības.
Galvenais, tagad ir nepalikt vienai, jo tad tiešām nāk raudiens.
Strādā, mācies, nododies kādam hobijam, palutini sevi, ej tusēt ar draugiem. Dari visu, kas agrāk tev darīja prieku.
Būs jau labi, vismaz es ar tādu moto dzīvoju! ;-)

Jā,kamēr esi aizņemta ,nodarbināta ,vai zem % tad nav tik traki .

Kā brīvs laiks un vakaros it sevišķi .Viens liels bimbiens nāk.

Strādā ar sevi, uzlabo sevi.

Es strādāju ar savu ķermeni, ar savu prātu; šobrīd vispār vizuāli izskatos vislabāk, kā jebkad esmu izskatījusies (beidzot sāku sportot! tā viņam vajag) Tas uzdod pašvērtējumu.
Lasi grāmatas, sāc darīt kaut ko jaunu (es nopirku ģitāru!) un pilnveidojies.

Un pats, pats galvenais - bija tāds teiciens, salkani, bet ļoti patiesi - Ja viņš ir gana stulbs, lai palaistu Tevi vaļā, esi gana gudra, lai ļautu viņam aiziet.

Es laiku pa laikam atceros savu šķiršanos un sajūtos dumja, ka pati nebiju tā, kas viņu pameta. Iztīri prātu, novāc emocijas un paskaties uz to visu no malas. Un tad paliksi priecīga, ka izšķīries :)

Laiks un plāksteris.
2.variants gan bieži vien tiek nopelts, bet pēc savas pieredzes zinu,ka ir labi, ja ir kāds cits, par kuru domāt, lai nebūtu jādomā par iepriekšējo.
+ svarīgi pašai apzināties,ka dzīve jau nebeidzas, cilvēki taču mūsu dzīvē nāk un iet un tā vienmēr ir bijis...

man kaut kā ļoti patīk tā doma, ka PĀRMAIŅAS IR UZ LABU!!!!
un, ja arī šobrīd šķiet,ka ir galīgi slikti, pēc kāda laika sapratīsi,ka šis brīdis bija jāpārdzīvo un tam tā bija jānotiek, lai nākotnē notiktu kkas ļoti labs... (l)

Par vientuļajiem vakariem - jā, tā ir, bet tam ir jātiek pāri.
Un tieši sēžot vienatnē.

Es pasāku rakstīt blogu (vari mājās dienasgrāmatā ar roku, vari online - bet man viņš ir privāts, neviens nezin/nelasa, man vienkārši patīk ar datoru rakstīt jo tad domas var raiti plūst un tikpat ātri varu uzrakstīt).

Izraksti visu sāpi, ļauj tam aiziet pašplūsmā, izanalizē sevi un paskaties uz to no malas. Paliek labāk. :)

Pa šo laiku esmu izklaidējusies ar draugiem pa klubiem ,(lai tik aizmirstos) un esmu atradusi vairākus puišus ar kuriem man tagad ir vienkārši tikai sarakste .
Pagaidām nelaižu tuvumā sev nevienu .



Vispār sāku domāt kur tā mīlestība paliek ,Vai tāda vispār ir?
Seriāli ir viens ,dzīve kas cits.

Man liekas, ja mīlestība ir patiesa, tā nekur nepazūd.

Re kā ,
Vienam tā izzuda pavisam .

Es ļoti daudz ballējos, flirtēju uz vella paraušanu, skatījos visādas tiešām smieklīgas filmas utt..Plus domāju par visu, kas man viņā nepatīk, un domās nobraucu viņu ar smago mašīnu!
Uznāk jau, protams, ņuņņa pa brīdim, jo mīlestība pārgājusi nav, bet ar prātu saprotu, ka ir VISS, ka nav vērts sevi mocīt un dzīvot veltās cerībās!

p.s. Ar plāksteriem man bija vēl sūdīgāk brīžiem!Uz to laiku izkalidējies, bet, kad saproti, ka tajā džekā kkas neklapē, tad atceries, cik viņš bija ideāls, un atkal pinkšķamais klāt! :-)

Dzīvē tā nu ir iekārtots, ka lai nokļūtu nākamajā posmā, nevar kaut kam pārlekt pāri, bet ir jāiet soli pa solim uz priekšu. Šķiršanās ir jāizsāp, protams, ne mazohistiski, bet jāizsāp.

Es nesaprotu vienu .
Kā var tik ilgi nodzīvot kopā un palikt es tik ļoti garlaicīga viņam . (tā nu viņš man teica ,ka ar mani garlaicīgi)

Labi ,bet patiesībā ,uzzināju ka šim cita pievērsusi uzmanību un tagad aizskrēja pie viņas.
Nu ok ,tač ,lai veicas Čalītim.

+ stulbā sajūta ,ka esmu tikta krāpta (t)

Un 3 gadu kopdzīve nodzīvotais laiks ,pff...

Hmm, pirmais mani pameta, sāpēja ļoti, bet pēc tikai 2 gadu ilga pārtraukuma es viņu aizmirsu...nedomāju un viss.
Bet tagadējās attiecības, kā lai saka, iet uz grunti...viņš nevēlās visu izbeigt, bet es vēlos, lai to visu izstāstītu kāpēc - vajadzīgs laiks...
Un vēlos arī izbeigt tādēļ, ka es esmu bijusi krāpēja. Nezinu vai moka sirdsapziņa, bet vienu gan apzinos, ne es esmu viņu pelnījusi, ne viņš mani, jo sāpinājuši esam viens otru.
Draudzenes arī saka, lai šķiros, bet man ir bailes, bailes palikt vienai un es visu atstāju kā ir... :/

Stulbi tie džeki reizēm ir.

Kad es izšķīros,man arī ļoti sāpēja,lai gan es šo soli spēru un vēlējos.Iemesls nebija ne krāpšanas,ne cita persona pa vidu,bet citi iemesli.Sākumā arī bija ļoti grūti,domāju,ko esmu izdarījusi,bet no otras puses-apskatot vairāk tos puiša mīnusus,priecājos,ka esmu tik nopietnu soli izdarījusi!Esmu tam tikusi pāri.No katra mēs kaut ko mācamies un nākošais cilvēks,kas ienāk mūsu dzīvē,ir labāks par iepriekšējo ;-)

Elīna.S.


tak saņemies ;-) 8-)

Tici man,vēlāk domāsi,kāpēc vispār tā pārdzīvoji ;-) Tas nav tā vērts!

Es dzīvē sapratu, ka tas, kas ir bijis iepriekš nav tā stiprākā mīlestība, ko iespējams just... Tas kas nāk pēc tam ir vēl... vēl... vēl...
Un, lai arī ir grūti, bet ir jāsaprot, ka viss, kas notiek, notiek uz labu :) Zinu, ka brīžiem šis skan, kā īstākais "bull shit"...

vienkārši Tavs ideālais nevarētu pie Tevis citādi atnākt, ja šis neaizietu ;)

Paldies par uzmundrinājumiem ,meitenes. :-)