no iepriekšējām attiecībām izšķīrāmies ļoti daudzu iemeslu dēļ, un visi kopā noveda pie šķiršanās.
Mēs bijām saderīgs pāris un viss bija forši, tikai es strādāju dienas maiņās, viņš vakara/nakts. Bija kopīga brīvdiena varbūt tikai viena mēnesī. Lēnām katram izveidojās sava dzīve. Viņš iepazinās ar citu un palēnām sāka kopā iet ballēties uz kino, tiesa, man aiz muguras. Es gan to jutu, bija čujs, kā arī deva pa nerviem tas, ka it kā dzīvojam kopā, bet praktiski neredzamies.
Tad uzzināju par to otru, uztaisīju skandālu un pieliku punktu. Taču kamēr viņš atrada kur iet dzīvot vēl dzīvoja pie manis, un man bija drausmīgi grūti. Es viņam zvanīju, raudāju, teicu, ka varbūt tomēr varam kaut kā to atrisināt. Bet viņš atbildēja, ka mūsu ikdienas ritms to neatļauj.
Izšķīrāmies, sāku satikties ar citiem tikai tāpēc, lai nebūtu jādomā par viņu. Pēc 3 mēnešiem vairs nesāpēja tā kā sākumā tas.
Greizsirdība man nebija, man bija nožēla par to, ka viss ir tā sanācis. Sapratu, ka pie šāda dzīves ritma agri vai vēlu kāds būtu saticis citu.
tagad gan viņš ir uzradies, pēc ļoti ilga laika, nožēlo to visu, cenšas rast jebkādu kontaktu, lai ari zina, ka man tagad ir citas attiecības un jauna dzīve :)