Manā dzīvē ir bijušas vienas attiecības,kuras uzskatu par nopietnām. Bijām kopā 3 gadus, nu jau pagājis kāds pusgads kopš izšķīrāmies.
Pameta viņš mani, sākumā pārdzīvoju jau ļoti. Vēl tagad tā neesmu tikusi tam pāri un nezinu vai vispār kādreiz tā pa īstam tikšu. Tā jau saka, ka šķiršanās no pirmās mīlestības, tas rūgtums sirdī paliekot visu dzīvi, lai gan, protams, ar laiku vairs nesāp tik ļoti.
Tagad jau satiekos ar citu puisi, bet nu pagaidām nekas nopietns. Randiņi, nekas vairāk. Izskatās, ka pēc šīs piedzīvotās vilšanās vairs vnk nevaru pieķerties nevienam tik ļoti un nodot sevi pilnībā kādām attiecībām. Vnk acis ir atvērušās un esmu sapratusi, ka dzīvē viss ir laicīgs. Varbūt labi, ka tā. Esmu sapratusi, ka grūti atrast kādu, kas mīlēs visu mūžu, tāda laime nav dota katram, pat ja šobrīd esi kopā ar cilvēku un domā, ka ''mēs tak nekad nešķirsimies, esam kā radīti viens otram''. Man arī tā likās, bet re kā viss beidzās.. Un tagad jau viņš ir laimīgi kopā ar citu ;) Ehhh.. That`s a life.
Atcerieties, ka mums nekas šajā dzīvē nepieder. Viss mums tiek dots uz laiku un tik vienkārši, kā mums tika iedots, tik viegli arī tiks paņemts prom. Viss ir laicīgs...
221
