varu pastastit, kā tas ir no bērna perspektīvas :D jo pati esmu nepilngādīgas māmiņas (16. g) meita. Vienīgais, kas mani apbēdina ir tas, ka nevis viņai vēl naudas nebija, karjeras vai kā cita, jo šajā ziņā par mani lieliski parūpējās vecvecāki, bet gan tas, ka man nebija normāla tēva. O, man VSP nebija tēva :D bet iespējams, ka citiem šādiem bērniem tēvs būtu, bet šaubos, ka te var runāt par normālu ģimenes modeli. no 100 šādām ģimenēm cik(?), 5cas varbūt iztur visu mūžu kopā? anyway, man tiešām šķiet, ka tas ir galvenais faktors, kurš būtu jaunajiem vecākiem jāizvērtē, pirms pieņem lēmumu bērnu paturēt, jo, teikšu godīgi - nezinu cilvēku ar sapistāku uztveri par mīlestību, ģimenes dzīvi un attiecībām, kā mani. un tas atmaksājas man šobrīd pamatīgi negatīvi. un jā, vainoju tikai neizdevušos ģimenes modeli, piemēru. ja viņi ir ilgi kopā un tiešām šķiet saskanīgi un izskatās, ka varētu noturēties - vrb tad bērns nebūs nekas negatīvs.