komunicēt ar cilvēkiem

vajag patreneties.
iziet no savas komforta zonas reizēm, tad tā komforta zona paplašinās, un ar laiku tev vairs ar to nebūs problēmu. zinu no savas pieredzes, kādreiz vispār nevarēju runāt ar cilvēkiem, pat ar ģimeni. bet ar laiku mācoties, speciāli sākot sarunu ar ne tik labi pazīstamiem cilvēkiem, jūtos brīvāk un brīvāk. kā saka "practise makes perfect" :)

Tagad vairs neesmu tik kautrīga, ja to var tā nosaukt. Taču man ir cita problēma komunicējot ar cilvēkiem - nevaru paskatīties acīs, ni un ni :D Bieži cilvēki jautā - kāpēc tu man neskaties acīs, sejā.. Nu nezinu ;D

Ābolu_maisiņš,
lasīju kaut kur, ka ja tu kādam skaties acīs ilgāk par 6 sekundēm bez pārtraukuma, tas liecina par seksuālām vēlmēm vai slepkavības tieksmi uz šo konkrēto cilvēku, tā ka ar to tāpat jābūt uzmanīgam :D

nū, tā vnk paņemt un iziet no savas komforta zonas? es jau esmu no viņas laukā katru reizi, kad man jārunā :D un tad atkal uzreiz jādomā par to.
Uzstāties publikas priekšā gan man problēmu nav. problēmas sākas, kad man ikdienišķi jāparāda īsto sevi. viena kursa biedrene vnm raudaja, kad publiski uzstajas, jo to agrāk nebija vsp darījusi, bet jā, practice makes perfect un tagad jau viņai krietni vieglāk tas iet.

jā, tieši tā es domāju, vnk izej no komforta zonas. Un jo biežāk un vairāk to darīsi, jo vieglāk tas būs nākamajā reizē :) ir jāpaplašina sava komforta zona, ja to nedara, tad beigās var pamosties, kad pašam no sevis jau ir neērti. Speciāli pameklē sarunas ar svešiniekiem, atbrīvojies, necenties nevienam izpatikt. Piem, ja tu sarunājies ar cilvēku, ko redzi pirmo un drošvien pēdējo reizi mūža, tev nevajadzētu satraukties par to, ko viņš par tevi padomās arī tad, ja pateiksi kaut ko stulbu. Man piemēram labāk patīk brīvie un atvērtie cilvēki, kas nebaidās izgāzties, daudz patīkamāk ar tādiem, nekā ar iestīvinātiem kā no kataloga izvilktiem, perfektiem, kas nekad neko nesalaiž dēlī un nepasaka kādu muļķību :) nebaidies

ehh, nav jau viegli, galīgi nē. īpaši problēmas sākas, ja man ar to cilvēku bieži jāsatiekas, bet knapi pazīstu. bet laikam jau tiešām vienīgais risinājums - vairāk censties komunicēt, trennēties un beigt uztraukties, ko par mani domā :)

tieši tā, tas arī ir vienīgais risinājums, ceru ka tev viss izdosies :)

Man ta bija pasa sakuma Amerika-ta anglu valoda vel ari bija pavisam svaka...Viss mainijas,kad izgaju tos kursus -tos "smadzenu skalosanas"... :-D Man patika ,ka mums "iepoteja" to,ka nekad nevajag domat tadu lietu-ko par mani domas?Tas pilnigi jaaizmirst!Pat tajos brizos ,kad esi pateikusi kaut ko dumu -piemeram,ari tad ar paceltu galvu skaties uz visu-it ka tev "piederetu pasaule" :-P !Nevienam nav jaredz ,kas tev ieksa!Iznak kadreiz tada telosana varbut !Tas sakuma,bet velak tu sac redzet,ka tu vispar neesi vieniga,kas kludas,pasaka kaut ko ne ta utt!Cilveki kludas uz katra sola...vienkarsi noskaiti pie sevis lidz 10 un dzivo talak!
Man Latvija ir draudzene ,kura vel tagad nespej tam tikt pari...Ta jau saka- Latvija ir tik maza!Visi par visiem visu zin un runa!Nekas-lai runa! (l)
Man darba ta ir bijis,ka gribas pilnigi kadreiz raudat...es macos nebut cieteja!Tas laikam ir pats galvenais visa!Vispar man patik ta Amerikanu pieeja sim jautajumam-vienmer justies ta specigi!Veiksmi! :-)

Lieta ir taada,ka es ar kaadreiz nevareeju briivi komuniceet ar cilveekiem,bet tad kaadaa jaukaa dienaa es vnk sanjeemos un saaku runaaties ar nepaziistamiem cilveekiem,viss vairaak tam visam man paliidzeeja,kontaktee6anaas ar cilveekiem gados un peectam ar sava vecuma cilveekiem,un tad es pieradu sapratu ka runaaties ar citiem cilveekiem nau nekas tik traks un ka par to nau jaakaunaas,un nu tagad es ar cilveekiem visiem briivi runaaju,gan ar cilveekiem gados gan ar sava vecuma cilveekiem,taapeec es tev iesaku vnk saac spert pirmo soli pati un tad viss ieies pareizajaas vietaas un arii pati jutiisies labaak,par to nau jaakaunaas no taa ir jaatiek valjaa no kautree6anaas un komplekisem ja taadi ir-jo neviens cilveeks nepiedzimst ideaals,un par savu ego nau jaakaunaas,kaadi mees esam kaadus muus dievs radija,taadi esam,lai izdodaas tev ;)

Man arī agrāk bija grūti komunicēt ar cilvēkiem, pat tagad reizēm tas uzpeld, ka nezinu kur likties, kaut liekas, ka jau esmu no tā tikusi vaļā. Pareizi meitenes te saka - izej no komforta zonas un praktizēt un vēlreiz praktizēt komunikāciju ar cilvēkiem, kā arī celt savu pašvērtējumu. Emmanuelles ieteikums arī ļoti labs - nedomāt par to, ko par tevi domā citi un būt par sevi pārliecinātai. Teicienā '' mīli sevi, tad arī tevi mīlēs citi'' ir ļoti liela patiesība!

Man arī ir līdzīga problēma. Tiesa, tai ir divas galvenās izpausmes - pirmā ir tāda, ka es neprotu uzturēt sarunu ar mazpazīstamiem cilvēkiem. Otrā, ka bieži vien kompānijā, kurā risinās saruna es klusēju un neko nesaku, jo nejūtos ērti arī tad, kad it kā ir ko teikt.
Jocīgi, jo esmu strādājusi apkalpojošajā sfērā, tur nav problēmu. Nav problēmu arī intervijās. Prezentācijās šobrīd (augstskolā) ir kā kuru reizi, bet to pamanījusi biju jau vidusskolā, ka man ir ļoti dažādi. Reizēm raustās valoda, reizēm, citā priekšmetā un ar savādāku auditoriju jūtos brīdi un varu pļerkstēt stundām ilgi.
Es gribētu zināt, kā var uzturēt sarunu ar mazpazīstamiem, tikko iepazītiem cilvēkiem. :D Goda vārds, man uznāk panika, ja jāpaliek ar kādu divatā. Ar paziņām reizēm cenšos tikties tikai tad, ja būsim vismaz trīs cilvēki. Atbrīvoties varu tikai ar dažām tuvākajām draudzenēm. Bet nu elementārs piemērs - nesen atbraucu pie draudzenes uz darbu, tur bija arī viņas puisis. Draudzene gribēja uz pāris minūtēm aiziet vien nomazgāt rokas WC, palūdza mūs pagaidīt, bet man sākās trakākā panikas lēkme, ko es tagad darīšu, ko teikšu? :D Labi, ka viņa tomēr to izdarīja, kad puisis jau aizgāja. Reiz, kad biju līdzīgā situācijā, steigšus izņēmu no somas telefonu un tēloju, ka jāatbild uz svarīgu e-pastu, tikai lai nesanāktu neveikls klusuma brīdis. Nožēlojami, bet tā nu tas ir, neko nevaru padarīt. Nav ne jausmas par ko runāt, ko teikt, kā uzturēt sarunu.