pārdomas par jūsu domām

|-)

kad iestājas vienaldzība..

Tad, kad skatoties uz cilvēku - tevi vairs nepārņem TĀ sajūta! Tu saproti, ka nākotnē redzi tikai sevi bez otra ...

kad vnk nevari izturēt tā otra klātbūtni. ar bijušo bija traki beigās, mēs tiešām visu laiku strīdējāmies, nespējām normāli parunāt viens ar otru, tikai kko riebīgu varējām pateikt, gultā vienā bija neomulīgi gulēt, nerunājot par seksu vsp, un tad vnk sapratu ka vairāk ciešu nekā esmu laimīga. tad nāca apgaismība ka tam visam nav jēgas, jo mīlestības pēc nav jācieš, ir jābūt laimīgai. arī ar visām mazajām nesaskaņām.
protams tgd ir grūti, bija liels pieradums, bet atpakaļ iet gan netaisos, lai tur vai kas. galvenais domāt uz priekšu ne atpakaļ. vsm censties turēties pie tās domas, ka pagātne ir jāatstāj pagātnē. nāks jauni, dzīve iet uz priekšu tikai, atpakaļ nekas neiet. :)

Sapratu tad, kad sajutu, ka vairāk nav tas, kad beidzās "mēs" un sākās "katrs par sevi". :-)

Kad vairāk ar otru sex negribas un skūpstīties .

jaa..shis ir taads domaajamais jautaajums...man ir bijushi taadi klikshkji,kad zinu,nee,ar sho es negribu buut kopaa-kaut kaads viens moments, viens mirklis,vinja darbiiba un viss. negribu un viss! bet ir bijis taa,ka...ilgi domaaju,analizeeju.nezinu,ko dariit...
man laikam tas bija tad,kad vairs negribeeju ar vinju miileeties,un saaku iechekot citus viirieshus. un tas nav taapeec,ka ir rutiina,bet gan taapeec,ka vnk vairs negribeeju vinju.

tagad pirmoreiz ir taa,ka juutu,ka dikti esmu samiileejusies,laikam taa,kaa nekad,un taapeec man bail.ka shoreiz vinjhs nepaardomaa...

Man tas notika, tad, kad viņa draugi savāca viņa mantas, jo man liekas, tas bija pēdējais, kas saistīja, bet tagad jau pati, beidzot, sāku apzināties, ka ir viss.

kad jau cits pie durvism klauve :-D