līdz cik gadiem jāizbauda jaunība?

Ja tam pieiet tā nedaudz filozofiski - vai puisis maz ir īstais, JO (varu spriest tikai pēc savas pieredzes), ja mans tagadējais draugs mani bildinātu, es tāpat kā tu aizdomātos par šo "vai esmu izbaudījusi jaunību" jautājumu, tāpēc, ka negribu baudīt savu jaunību ar viņu. Bet ir taču neskaitāmi cilvēki, kas apprecas un tad bauda - diez vai viņiem tāds jautājums vispār ir kādreiz pacēlies.
Bet, ja pieiet pa vienkāršo, es domāju - sākot no 25 8-)

no manas pieredzes. apprecejos agri(vel tagad esmu), nenozeloju, bet ir daudz minusu. piem, man gaja secen kursa ballites, klubi, ari katrreiz ka aizeju pie draudzenem un iedzeru glazi sampaniesa(nedzerajs) ir tads nosods skatiens, attieksme...ja, tas ir tikai mans gadijums, jo, iespejams, vins ir loti neparliecinats, tapec ar tada neuzticesanas un censanas kontrolet, bet nu ja...ta ir sava veida ierobezosana.

Protams, ja viss dzīvē tā sakrīt un ir tādas iespējas, tad domāju, ka 25 gados var veidot ģimeni (kāzas un bērni). Tas, protams, ir mans viedoklis :) Jo es līdz 25 biju priecīga, ka varēju ceļot, ballēties, atpūsties, baudīt neatkarību, mācīties un studēt un kad tas viss padarīts, mirklis mierīgākam ģimenes posmam un tad jau pēc pāris gadiem atpakaļ jaunā dzīves vilcienā ar citu dzīves garšu un to piedzīvojumiem :)

Es diemžēl, vai par laimi savu jaunību izbaudīju jau vidusskolas gados, 16-18 gadu vecumā. Tas nozīmē - trakas ballītes, dažādi puiši, nekādu saistību un tamlīdzīgi. kopš 18 gadu vecuma esmu kopā ar tagadējo puisi, nu jau 5,5 gadus. Tas nenozīmē, ka dzīve apstājusies, lai gan pirmos pāris gadus biju ļoti ieciklējusies uz viņu, atteicu draudzenēm, sāku kļūt par sēni, bet pēdējā laikā saprotu, ka tas, ka ir attiecības, kaut vai laulība, nenozīmē, ka dzīve tāpēc beigusies. Tagad jo īpaši izbaudu izballēšanos ar draudzenēm vai kursabiedriem, no kuriem mēs tāda viena grupiņa esam regulāri ballētāji, pat aizbraucu uz internacionālu pasākumu, kur divu nedēļu garumā bija viens liels tusiņš. Es nepārkāpju robežas, bet tāpat jūtos labi, izbaudu gandrīz katru ballīti!

Tā ka, tas lielākais jaunības dullums bija jau vidusskolas gados, bet tagad ballītes ir kļuvušas saturīgākas un sniedz lielāku gandarījumu, kā piedzeršanās un bučošanās ar 3 puišiem vienā vakarā.

Es baudu vēl tagad - 29 gadu vecumā :D

Viss jau atkarīgs no cilvēka un tā tālāk.
Un precēšanās jau nenozīmē, ka tālāk arī nevarēs baudīt jaunību :)
Bet tīri subjektīvs viedoklis- 20 gados gan laikam neprecētos. Kāpēc? Tāpēc, ka tieši posmā no 19-23 gadiem visstiprāk mainījos kā personība un attiecīgi ne visi cilvēki būtu spējīgi mainīties līdzi, pieņemt to, iespējams, pat bremzētu.
Bet nu par savu puisi tev jāzina pašai :)

Ja jaunības baudīšana saistās ar visādiem tusiņiem, dzeršanām, klubiņiem utt., tad jaunību neesmu baudījusi nekad.
Vienmēr esmu bijusi vairāk mierīga. Savu vīrieti iepazinu tad, kad man bija 18, bet ierobežota nekad neesmu jutusies. Tāpat tiekos ar draudzenēm, kad vēlos, un viss ir kārtībā. :)

Katrā ziņā es pati vairāk novērtēju to, ka cilvēki spējuši jau jaunībā (ne nu gluži 12 gados gan) atrast savus īstos, nevis ntās gultas izmēģināt :)

Ķirsene, es labprāt tevi iemidzinātu ar bomi pa pauri, lai tev ir vairāk rievas, nekā tā vienīgā, uz dirsas.

Viss atrodas pashas galvaa;)
kaa kursh pats juutas..

Tas tiešām katram ir individuāli.
Jā, domāju, ka tā jaunības baudīšana skaitās ballītes, arī puiši, nav jābūt atbildīgai par kādu citu un būtībā vari darīt, ko gribi.
Ja vēlies precēties, tad precies savos 20, jo apprecēšanās nepārvelk krustu jaunības baudīšanai.
Es jau gandrīz gadu dzīvoju kopā ar savu vīrieti un aizvien turpinām baudīt jaunību - ballējamies, satiekamies ar saviem draugiem utt. :-) Tikai nezinu gan, vai es gribētu 20 gados precēties.

Man ir tikai 18, bet jaunību neesmu izbaudījusi, ja godīgi- pat neprasās. Esmu pārcēlusies no laukiem uz Rīgu, mācos 12. klasē un pa brīvdienām strādāju. Ir daudz mērķu un sapņu, un arī eju uz tiem. Zinu, ka tas nav pareizi, ka varu daudz ko nokavēt, bet es labāk izvēlos laiku pavadīt lietderīgi. Zinot savu raksturu- arī nākotnē nespēšu "palaisties". Tas nav domāts ne uz vienu personiski :) Dažreiz apskaužu tos cilvēkus, kas spēj dzīvot vieglāk, bet man vismaz situācija to neatļauj, bet nesūdzos :)

Līdz 30-35. Tad arī cilvēks jau nobriedis kā personība un zin, kādu partneri vēlas/nevēlas. Un pēc tam jau var turpināt dzīvi baudīt abi kopā. ;-)

Piebildei... Es domāju, ka jaunība noteikti ir jāizbauda, jo pazīstu cilvēkus pēc 40, kas pēkšņi sāk staigāt pa klubiem un regulāri kaut kur tusēt, jo jaunību patiešām nav izbaudījuši vispār. Kas tur slikts? Viņiem jau ir ģimene un bērni! Ja es būtu bērns, nedomāju vis, ka būtu laimīga, ja vecāki aizrautos ar regulārām izklaidēm un naktsdzīvi, kā to dara jaunieši. Viss ir jāizmēģina jaunībā. Tā es uzskatu. :-) :-)