Man tagad ir 18,kad piedzims bērniņš,būs 19. Dzīvoju pagaidām ar mammu, bet nevaru teikt ka PILNĪBĀ iztieku ar viņas finansēm. Ir arī savi ienākumi, par kuriem pērku drēbes utt. Ir puisis, viņš uzzinot par bēbi ir priecīgs.Plānojam dzīvot kopā,nav ne mazāķošaubu ka viss būs labi. Pirms tam bija tā, ka kad mammai stāstīju par draudzenēm kas gaida ērniņus, viņa reāģēja mierīgi, likās ka viņai tas šķiet normāli. Pat palīdzēja manai draudzenei ar padomu, kā paziņōt viņas mammai. Bet, kad pienāca brīdis un paziņoju mammai par savu grūtniecību, viņa sāka runāt par abortu...Bet es skaidri un gaišī viņai devu saprast, ka ne par ko nespēšu nogalināt savu bērnu. Man beidzot būs dzīves jēga, būs par ko rūpēties,kā dēļ censties. Ne apr sekundi nenožēloju par ''zaudēto jaunību'' vai kaut kādām tādām mulķībām. Beidzot būšu kādam vajaddzīga. Un bērniņam mamma ir vajadzīga kā nekas cits pasaulē..un tomēŗ vai tad mātes loma sievietes dzīvē nav galvenā? un kāda starpība vai tas notiek 15,18,30, vai 40 gados? Ir sievietes,kam bērnu nevar būt vispār. Es vienkāršī nesaprotu mammu. Kā var piedāvāt nogalināt savu mazbērnu? nu ņemot vērā to, ka viņai pašai ir bijušī abrti,tad laikam jau var..