Kamēr vēl guļu gultā ar karstās šokolādes krūzi pirms darba, pastāstīšu mazu epizodi no manas dzīves, vispār jau nekā interesanta, bet varbūt kāda atradīs loģisku izskaidrojumu, kas notiek mana bijušā drauga galvā.
Vienvārdsakot, bijām kopā 3 gadus. 2 gadi Latvijā, pēdējais gads Anglijā. Šis gads Anglijā bija trakoti slikts mums, viņš strādā nakts maiņas, uz maniem lūgumiem nomainīt darbu neklausās, es strādāju pa dienu, viens otru neredzam, kad redzam, tad strīdamies, brīvdienās viņš guļ un negrib iziet sabiedrībā, nu vispār vienā vārdā sakot - pisģec. Septembra beigās devāmies ceļojumā ar draugiem. Liekas, ka mēs abi jutām, ka viss iet kapitāli uz leju. Arī ceļojuma laikā plēsāmies kā kaķis ar suni. Es kaut kā biju iedomājusies, ka mums vienkārši ir jāizrunājas un viss būs ok. Tāpēc vienu vakaru hotelī sāku prašņāt, kas starp mums notiek, es esmu nogurusi no strīdiem un, ja šādi turpināsies, tad es neesmu ar mieru. Viņš atbildēja, ka arī esot noguris. Pateica, ka varbūt viņš ir noguris no manis (tikai lieta tāda, ka viņš mani neredz, kā var nogurt), un.. kad atgriezīsimies Anglijā viņš pārvāksies pie sava drauga uz kādu laiku. Mums ceļojumā bija palikušas vēl 5 dienas.. viņš izklaidējās ar mūsu draugiem, kamēr es vārtījos hotelī pa gultu, dreboši un histēriski raudot. Nekas nespēja viņu mainīt domas un palikt ar mani. Es laikam nekad dzīvē nebiju tā pazemojusies un uz ceļiem raudot lūgusies.
Atgriezāmies Anglijā. Jau nākamajā rītā viņš aizbrauca. Pirmo dienu novārtījos pa gultu, nespēdama pat paraudāt vairs. Un tā diena man ļoti palīdzēja. Es sapratu, ka dziļi sirdī pati jau sen gribēju šķirties, vienkārši baidījos palikt viena. Palikt viena svešumā. Palikt viena ar savu pusslodzes darbu, kā samaksāt par dzīvokli, ēdienu, drēbēm, izklaidēm? Bet paskatieties, man sanāk tiešām labi. Kopš viņš aizbrauca, es ne reizi neesmu pat raudājusi. Esmu mēģinājusi, bet nesanāk. Tas nenāk no sirds. Esmu atradusi sevī daudz enerģijas, pozitīvisma un spēka. Lai nu kā, pēc 3 dienām, kad viņš aizbrauca, facebookā nomainīja statusu, ka ir attiecībās ar vienu savu kolēģi. Piķis un.. sasodīts! Mēs strādājam vienā darbavietā un es par viņiem abiem sen biju dzirdējusi baumas, bet.. ka tas bija turpinājies jau vairākus mēnešus pirms mūsu ceļojuma.. tas izskaidro dīvainas pazušanas un 2 stundām un vēl visādus sīkumus. Man vienkārši palika nelabi. Nelabi no tā, kāds tomēr kretīns viņš bija mūsu attiecībās. Egocentriska cūka. Es laikam pirmo reizi dzīvē izjutu, ka no mīlestības līdz naidam ir tiešām viens solis.
Lai nu kā, pirms mēneša sāku satikties ar viņa darba kolēģi. Jā, santa barbara, draudzenes. Es vienkārši zināju, ka es viņa kolēģim vienmēr esmu patikusi un tas starp mums bijis abpusēji. Viņš ir ļoti mainījis manu pelēko ikdienu. Es pat dievinu viņa vārdu - Džeims. Neskatoties uz to, ka viņš arī strādā pa naktīm, viņš brīvdienas velta man, nevis miegam. Viņš ir nedaudz superaktīvs, tāpēc vienmēr starp mums valda smiekli un dziedāšana, kino, vakariņas, kopīga gultā smēķēšana, pastaigas ar suni, nu tāda tipiska angļu idilliska situācija.
Un tagad pats interesantākais - mans bijušais nav mierā ar to. Ar mani jau viņš nerunā, Džeimsam vairāk tiek pa muguru. Tad mans bijušais saka, ka viņam vienalga, ka mēs satiekamies, tad viņš jautā kā man iet, tad liek citiem kolēģiem pārbaudīt, vai mēs tiešām satiekamies un tas nav uzburts burbulis, tad viņš pārmet, ka mēs esam kopā redzētu bāros un iepērkoties, un, un.. es varētu turpināt mūžīgi. Nesaprotu, kas ir viņa problēma. Man, piemēram, tiešām neinteresē kā viņam iet viņa jaunajās attiecībās, jo esmu ļoti laimīga pašlaik, bet kāpēc viņš neliekas mierā?
Patiesībā vienīgais, kas mani biedē ir tas, ka Džeims vienu dienu pateiks, ka viņam ir apnicis, ka mana pagātne neļauj mums normāli dzīvot nākotnē.
ok, karstā šokolāde ir izdzerta, laiks vienam mazam blēdīgam smēķim. :)
182
