Man māsīcai 33 gadi. Kopš aizgāja no mājām, viņu uztur vīrs.
Nu bet viņa jau no paša sākuma negribēja strādāt un ir apmierināta ar to kā viss iekārtojies, audzina bērnus.
Nenosodu. Katrs izvēlas savādākas prioritātes.
Vienīgi man tracina, ka viņa, dzīvojot tādu dzīvi, regulāri atrod kur piesieties citu cilvēku dzīvē - tas strādā tizlā darbā, citam, lūk, neatliekot laika priekš viņas, jo mājas-darbs-mājas..
Un bonusā ik pa laikam nāk prātā stulbas domas par to, ka pietrūkst dzīvē asuma, ka gribētos varbūt mīļāko. Bāc, labi ka tādi stulbumi tikpat ātri pāriet.. laikam tomēr spēj novērtēt to, kā viņai ir paveicies ar tik kolosālu cilvēku blakus.