Kā var zināt un saprast to...!?

Ja es sev uzdodu šo jautājumu - vai es viņu mīlu? - mana atbilde sev ir - nezinu.

Ja viņš man to jautātu, es atbildētu, ka jā, jo man būtu bail teikt nē vai nezinu, jo vienkārši tā ir sen jau pierasts atbildēt. Es tā teiktu, jo gribētu, lai tā ir, un lai viņš uz minūti no manis neaiziet.


Es nezinu, vai sapratāt manas domas, sirds ir pilna un man vajag vismaz virtuālās domu apmaiņas un viedokļus un pieredzes "no malas".

Kad es biju attiecībās, tad man krājās, krājās, krājās viss un kad viss bija pilns, tad biju gatava visu izbeigt!
Domāju, lai nesadarītu muļķības, vnk nogaidi!

ar laiku iespējams, noskaidrosies, domāju ,ka tev ir tāds apjukuma periods, man arī tāds bija.

Ja dzivojat kopa,tad iesku kadu laicinu padzivot atseviski,ja ir tad ispeja!Vienatne vieglak visu izprast un saprast!Ari sapratisi vai varesi bez vina iztik!!!

Šīs domas mani moka jau vairākus mēnešus. Un šobrīd viss kļūst vēl sliktāk, jo ir parādījies viens liels šķērlis - viņa māte, kura diktē savus noteikumus un ir izplānojusi dēla nākotni. Un dēlam māte ir autoritāte un viņš viņai nespēj ne atteikt, ne iebilst un tā.

Es tiešām esmu apjukusi.

Kopā nedzīvojam.

Cik pazīstama situācija. Tas ir tik sarežģīti. Es sev šo jautājumu iepriekšējās attiecībās uzdevu ļoti ilgi, es pat teiktu - pārāk ilgi. Es sev ilgi uzdevu jautājumu - vai man būtu ļoti, ļoti žēl,ja man viņa vairs nebūtu? Vai kaut kas mainītos, ja mēs nebūtu kopā? Un tas, pie kā es pēc šī laika nonācu, bija - "Reizēm jāmaina arī tas, pie kā esi ļoti, ļoti pieradis. Jāmaina ne tāpēc, ka slikti, bet gan tāpēc, ka vairs nav tik labi kā gribētos." Bet atzīstos - par to, ka jūtas zudušas, pirmo reizi tā kārtīgi pārliecināta sajutos tikai tad, kad biju jau aizgājusi, pārvākusies un palikusi pavisam viena.. Gadās arī tā :)

MikuMeku, esmu tādā pašā situācijā; es tevi saprotu, bet neko nevaru ieteikt :-/

pagaidi un tad jau sapratīsi. man šķiet ir vieglāk, ja nosprauž sev kaut kādu robežu. piemēram, mēnesi. un tad pč tā meneša domā -- ir vai nav
ir ļoti grūti to saprast, ja attiecības turpina, jo otra cilvēka klātbūtne var sagrozīt to prātu, visa pieķeršanās un tā

Menda, tieši tā arī ir; nevar neko saprast, kad otrs ir blakus, tu skaties uz to cilvēku, tev viņš patīk, bet nevar izlemt, vai tā ir mīlestība vai pieradums, varbūt abi kopā? :-/ pagaidām nav iespējams padzīvot atsevišķi, bet kad vienu dienu gadās viņam vai man kkur aizbraukt, tad ļoti ilgojos pēc viņa :-/ nesaprotu..

Pēdējā laikā tik tiešām ir bēdīgi. Jūtu, kas šis viss attiecību problēmjuatājums grauj manu iekšējo harmoniju, esmu ļoti nervoza, neapmierināta, manī mīt ilgas pēc ļoti daudz kā, bet tajā pašā laikā tāda kā nomāktība un bezcerība par to, ka šajās attiecībās problēmu ir vairāk, nekā nākotnes.

Tu vari iedomāties sevi bez viņa, kopā ar kādu citu?

Es sapratu, tad, kad kļuvu vēsa, nebija taureņi vēderā, kad mani skūpstīja, nebija tās sajūtas, kas ir tad ,kad mīli. :-/

Ja ir parādījusies vienaldzība, tad viss ir skaidrs!
Un domāju, ja tava atbilde ir : nezinu, domāju, ka laikam tomēr mīlestība zudusi. Galvenais pieradumu nejaukt ar mīlestību.

Mēs arī vairs bieži netiekamies. Un ja tiekamies - kopā pavadītais laiks paiet nekvalitatīvi, ar strīdiem vai to noklusēšanā. Kad runāju par problēmēm, labākajā gadījumā mani noklausās, bet nedzird. Kad nerunāju, arī nav labi un vēsums mūsu starpā aug. Esmu centusies norādīt uz to, kas jāmaina, bet veltīgi vai ļoti īslaicīgi. Arī sekss nu jau kādu laiku mums ir ne biežāk kā 2x mēnesī. Es vairs nespēju saprast ne savas sajūtas, ne šīs attiecības, ne otra cilvēka jūtas un motīvus.

Es esmu jauna, mēs esam jauni, bet šādas sajūtas... Nekad neticēju, ka tā var būt jauniem cilvēkiem. Liekas, ka tāda, kā pusmūža krīze.

Gardumiņa, bet, ja man nav vienalga par viņu?

Pieradums ir mīlestība! Ieķeršanās jeb iemīlēšanās izzūd jeb nodilst, ar jeeeeeeeeebkuru cilvēku, bet mīlestība veidojas no kopīgiem mirkļiem, stāstiem, piedzīvojumiem vienam otru izzinot un pierodot pie otra knifiem un īpatnībām, cilvēki pierīvējas viens otram un jo ilgāk jo labāk, galvenais nedarīt pāri viens otram, ja zudusi romance, tad pagaidi ne vienmēr tā abiem ir vienlaicīgi prātā, bet pēc laika atkal parādās, nedrīkst saķēpāt vienas attiecības un domāt ka nākamajās visu mūžu jutīsies kā iemīlējusies atkal izzudīs tā sajūta un ko tad, nākamo un nākamo? Es pilnībā saprotu šaubas sevī bet zāles ir tikai vienas, strādā lai pilnveidotu savu dzīvi, man ir links profilā, paskaties, noderīgs. Galvenais nomierinies un nestreb karstu. Ja jūti ka viņš tevi mīl tad spēj novērtēt un neesi nepateicīga, nesāpini viņu ar savām šaubām, tiec ar tām galā, atceries kapēc tu sāki uz viņu skatīties.

Es bieži pieķeru sevi pie domas, ka tas ir pieradums. Tāda stabilitāte, ka varu piezvanīt, kad vēlos, ka zinu kur viņš ir, ko dara, kad tiksimies, kā viss notiks gultā, kā aiziesim gulēt un kur...

Apzinos, ka esmu ļoti, ļoti pie viņa pieradusi.

Sevi ar citu iedomāties... nezinu, vai varu. Kad paskatos, ka ļoti daudziem vīriešiem prioritāte ir sekss, sekss, sekss, tad nodomāju, ka labāk neko nemainīt, ka manējais ir zināms gandrīz visās vīlēs un ka jaunus paradumus būtu atkal ilgi un grūti pieņemt. Ģimenes arī ir iepazītas. Ja tas viss jāsāk no jauna - baidos, ka nebūtu pacietības, spēka, uzticamības...

Viņš saka, ka mīl. Brīžiem es to jūtu. Bet tik pat daudzos brīžos man arī šķiet, ka viņš to saka tikai tāpēc, ka ir pieradis mīlēt un pieradis teikt, ka pieradis pie šīm attiecībām. Pēdējā laikā arvien vairāk viņa rīcība un dažādi man veltītie vārdi un apvainojumi liek aizdomāties, vai tiešām viņš ķeksīša pēc nesaka, ka mani mīl tikai tāpēc, lai būtu "miers mājās" vai tāpēc, ka vēlas to pašu dzirdēt pretī.

+ pēdējam MikuMeku komentāran; šķiet, ka tu raksti par mani!