ak, jel :-D
Lielos vilcienos Tevi saprotu, tikai man nav ķertas istabas biedrenes :-D
Darba jautājums tiešām dzen depresijā, man arī tā bija, likās sajukšu prāta, spiediens no visiem, pašai sajūta nekāda, ka neko nevari atļauties, nekur netiec uz priekšu, bet tad es sapurinājos un nu jau tagad kaut kas kustas uz priekšu :-) Ceru, ka izdosies, novēlu Tev nepadoties un sūtīt cv visur, kur vien iespējams, es arī tā darīju, jo tikai tā var kaut ko panākt :-)
Kas attiecas par pretējo dzimumu, man visu laiku ir karš pašai ar sevi :-D Par bijušā aizmiršanu, ir dienas, kad lepojos ar sevi, ka viss jau ir muguras, bet ir, kad sacepjos par to, kas iekšā palicis nepateikts, piemēram, šodien likās, ka ja es to kaut kad nepateikšu viņam sejā, tad man tas kremdēs visu atlikušo mūžu (e)
Kas attiecas par Tavu gadījumu, ko varu ieteikt, ņemt to visu vieglāk :-) Satiecies, izbaudi laiku baigi neko nesafanojies, ieturi distanci un redzēsi, ka pats beigās skries un Tevi aplidos, to vismaz esmu iemācījusies ;-) Lai gan ir tādi ķertie, kas 24/7 neliek miera, savukārt tādi atkal nepiesaista mani, stulbās sievietes :-D Vienmēr kaut kādus sarežģījumus vajag :-D