biju domājusi varbūt savu piemēru neminēt, bet tomēr.
kad pabeidzu vidusskolu aizbraucu uz Skotiju un visu vasaru vācu brokoļus pa lietu un sapampušām rokām, novācu kartupeļus, vācu beigtās vistas vistu kūtī. Tas viss, jo mana mamma bija zaudējusi darbu un nevarējām galus savilkt kopā, bet bez manis ir vēl divi bērni ģimenē.
Tad es sāku studēt neklātienē un strādāju veikalā par pārdevēju un ar nicinošu un iedomīgu izturēšanos gan nesanāca saskarties. Dēļ darba lielās slodzes paņēmu akadēmisko, lai nokārtotu akadēmiskos parādus. Nomainīju darbu un sāku strādāt par asistenti, pusgada laikā izaugu līdz speciālistei. Neuzskatu, ka esmu viduvējība, jo ar draugu, abi pelnam ap 500 ls mēnesī uz rokas katrs, mums ir sava mašīna, savs dzīvoklis.
Lai izsistos uz augšu esmu plēsusies uz pusēm, lai spētu gan iegūt izglītību, gan, lai būtu darbs, gan, lai varētu atļauties ko vairāk, bet to ir gan fiziski, gan emocionāli grūti pavilkt ilgtermiņā. Atzīšu, ka ir bijuši man pat nervu sabrukumi, jo saprotu, ka tā vairs nespēju. Bet tagad viss ir nostabilizējies un es jūtos apmierināta ar to, kur es savos gados esmu, un zinu ko darīšu tālāk, lai izsistos vēl uz augšu.