Pirms pusgada iepazinos ar ļoti apburošu vīrieti. Kā izrādījās- mums bija 16 gadu strapība, bet tas mums nemaz netraucēja, nebija krasas uzskatu un vērtību atšķirības. Pirmos divus mēnešus biju ļoti laimīga, daudz ko no viņa iemācījos- papildināju sevi. Vasarā sākām dzīvot kopā. Un tad ar laiku viss sāka iet šķērsām- es strādāju, viņš strādāja. Mūsu parastākā saruna- sveiks, kā gāja, arlabunakti! Cilvēks bija blakus, bet man viņa pietrūka. Bijām par to runājuši, bet viņš nemitīgi atkārtoja, ka pašlaik prioritāte ir stabilas dzīves nodrošināšana. Tas mani ļoti nomāca. Apstākļi spieda man apmesties citur, bet līdz ar to mums viss pajuka. Sāpēja. Bet kādā vakarā mums sanāca atpūsties kopā. Viņš mani uzaicināja pie sevis. Biju laimīga, kad atkal tiku viņa skavās, arī viņš teica, ka ir noilgojies. Bet nākamajā rītā- vēsa buča un atā! Man bija skaidrs, kas no manis viņam ir vajadzīgs. Tikāmies pēc tam manā vārda dienā, viņš pateica, ka grib brīvas attiecības- katrs dara, ko grib, bet es nebiju ar mieru. Nekad neko taču nebiju aizliegusi! Raudāju, stāvēdama pieturā, apskāvusi viņu. Pienāca autobuss, es iekāpu un aizbraucu no viņa dzīves. Ak, dievs, kā sāpēja, kā trūka viņa! Bieži uzrakstīju, novēlēdama saldus sapnīšus un jautādama, kā iet. Pēdējo reizi uzrakstīju vakar, nedaudz papļāpājām. Galu galā viņš atkal mani uzaicināja ciemos... Nezinu, negribu, lai mani izmanto un uzplēš vecās brūces. Joprojām sāp, jo mīlu viņu, bet ir iestājusies apskaidrība, ka tā vairs nevar turpināt. Bet tik ļoti gribu viņu atkal satikt! Strīdos pati ar sevi...
537
