Aizliegtās vielas

Tā ir viņa izvēle, dzīve.
Un tagad tava izvēle ir- brīvība vai līdzatkarība. Loģiski būtu izvēlēties brīvību un viņu pamest. Ja jūsu attiecības un jūtas ir īstas, šķiršanās būs pietiekams stimuls viņam atmest netikumu. Ja neatmetīs, tad jau nekādu dižo jūtu viņam nebija un tad varēsi mierīgu sirdi atrast savu īsto.
Lai veicas!

Pamet vai sāc lietot.

nu, galvenais, lai zāle ir tīra un lai nesmēķē kreku :D
bet ja tā nopietni, tad es nezinu. Atteikties no tā var tikai viņš pats, ar ultimātiem tu no viņa šito neizdzīsi, nezinu pat, vai vispār ir kāda metode, kā kāds cits cilvēks var likt pārstāt aktīvam kurītājam ar to nodarboties. Pazīstu pietiekami daudz šādus cilvēkus, man tas saskarē ar viņiem netraucē, bet nu dažiem var just atmiņas bojājumus un tā. Mans vīrietis vairs nekurī, un arī es pati, pēc incidenta, kad par daudz paņēmām, pamatīgi no kātiem nogāza līdz sliktai dūšai un nenormāli ilgostšai nespējai pakustēties, vot tā bija mācība :D

Nav tik vienkārši, jo tas nesākās pēkšņi - vienmēr ir atradis veidu ar ko aizrauties - sintētiskie, alkohols, pūšamais.
Un tanī pat laikā man ir žēl un nevaru tā vienkārši uzgriezt muguru, jo zinu, ka tad viņa dzīve sabruks pilnībā. Esmu arī finansiāli palīdzējusi no mēsliem izlīst, cerot, ka mainīsies. Rezultātā - viss turpinās un problēmu pats nesaskata. Tā vien liekas, ka ciešu tikai es un tas ir TIK smagi (t)

Un bieži šitā? (t)

_muerte! Smēķē un lieto visu, kas pagadās. Paipu no pēdējiem sūdiem iztīrīs, lai tikai nelaistu zudumā... Pēc šņaucamā ir bijušas sajūtas, ka tūlīt "uz rokām" nomirs, bet mācību negūst.
It kā normāls vīrietis - viss dzīvē ir, bet tās arkarības velk līdzi problēmu gūzmu.

Autore, man, no malas lasot, izskatās, ka tu jau esi līdzatkarīga - "ja es aiziešu, viņš pazudīs", bet johaidī, viņš tev svešs cilvēks galu galā!

Ārprāc ko tur vēl domāt!Ātrāk tikt no tāda vaļā!


Beigās pati kļūsi atkarīga un kopā ar viņu uz balkona šnauksiet vai pīpēsiet tos sūdus.

Becky! It kā svešs, bet tanī pat laikā... tik daudz kas pārdzīvots un izdzīvots, ka nav vairs nemaz tik svešs. Kopā esam un arī dzīvojam jau 5 gadus.
Sākumā pati mazliet lietoju, bet tad sapratu, ka mana veselība to netur un arī ārpus mājas dzīve pieprasa būt formā un darīt nopietnas lietas. Bet... esot kopā, liekas, ka pati turpinu lietot... Jūtos kā morālā mazohiste.

Becky taisnība. ArtaMarta jau ir līdzatkarīgā. ArtaMarta- tev kādā no psiholoģiskās palīdzības dienestiem (nezinu, bet esmu dzirdējusi, ka ir kaut kādi uzticības tālruņi), jo tev pašai ir jāārstē sava līdzatkarība.

Arta, pilnīgi saprotams tavs paskaidrojums, izlem pati priekš sevis, vai tu gribi visiem šiem mēsliem turpināt kulties cauri, ļoti labi tu pateici par to mazohismu, padomā, vai tu to vēlies turpināt? Manuprāt, šeit mītošo meiteņu viedoklis ir skaidrs un sakrīt ar manējo.

nujaa, man ir dalītas jūtas pret šito visu, pati arī mēdzu pa retam paniekoties ar šo un to, bet nu, ja tas ir šāds variants, tad es nedomāju, ka tur var palīdzēt kaut kas cits, izņemot rehabu. jo tas, ka viņš nevar pārdzīvot to sajūtu, ka šodienai pietiek, viss, ir beidzies, bet skrāpē ārā un kasa kopā pēdējās paliekas, jau liecina par diezgan lielu atkarību. kaut kāda nevēlēšanās atgriezties realitātē, pat sava ziņā iegūta jauna - īstais viņš ir zem kaut kā, nevis skaidrā.

ex draugs pipeja to zali,spaisu vai ka vinu vel sauc.
Sakuma domaju tas reti, ballites, bet tad atklajas,ka gandriz katru dienu velk un ari lidzigi ka tev-viens uz balkona. runaju ilgi un dikti,centos panakt, lai atmet,,vienkarsi,lai padoma cik kaitigi un nevajadzigi tas.Neka,beigas saka melot ka nepipeja,slept.
Ar to n=gruti cinities, ipasi ja ilgi lieto.
Bet ir ari zinami cilveki, kas atmeta veiksmigi. :)

Tas atkarīgs no Taviem uzskatiem, ko darīt. Vai nu sadzīvo un gaidi, kad pats sapratīs kādu mēslu velk iekšā un cik ļoti tas viņu notrulina vai uzredzēšanos ;-)

Atvainojos par kludam.(datoram nav garumzimes).
gribeju teikt- ar to gruti cinities.

Atvainojos par kludam.(datoram nav garumzimes).
gribeju teikt- ar to gruti cinities.

Autorei - tad, kad tu atrastu labāku puisi , kas neniekojas ar tādiem draņķiem, tad varbūt arī saprastu, cik no malas tas viss ir drausmīgi, kaut gan tik ļoti daudz cilvēku alkoholismu, narkomāniju uzskata par pašsaprotamu lietu.
Tā kā pati neesmu lietojusi zālīti, tad man nav dalītu jūtu - es vienkārši neko tādu nespēju pieņemt, jo jebkura atkarība ir cilvēkam degradējoša, tātad pēc laika tas cilvēks vienkārši ķersies pie lielākām dozām vai stiprākām vielām.

Un tev ir sava dzīve, savs liktenis, ja gribi glābt cilvēku un tev ir pasaules lāpītājas sindroms, tad ej strādāt par brīvprātīgo kādā bērnunamā vai pansionātā, viņiem tas būs daudz vērtīgāk, arī tev pašai.

Par to līdzatkarību. Tik tiešām esmu domājusi, ka pašai jāsāk ārstēties, lai no tā visa spētu norobežoties un aiziet. Jo otru jau izmanīt nevar - vai nu mainies pats, vai ej prom. Bet kā??? Es vienmēr esmu bijusi stipra (tādēļ arī man šķiet ir uzlikts šāds pārbaudījums) un tagad izrādās ir nepieciešama psihologa palīdzība, lai nocietinātos un pasaudzētu sevi? (t) Vieglāk būtu satikt un aprunāties ar tādām, kuras ir gājušas cauri līdzīgām situācijām un, iespējams, pat mainījušas pastāvošo kārtību.

Sanarkojušos aizved uz menteni vai narkoloģijas centru.

Brīdini viņu, par savu iespējamo rīcību, ja viņs nepārtrauks.
Un saki to regulāri. Ja nebūs nekādu izmaiņu, tad dari, kā pati vēlies.
Lielākie sabrukumi un pārdzīvojumi rodas, kad cilvēku "nesagatavo" vai nebrīdina.