Lasu Koshlenes komentāru un domāju, cik sasodīti pazīstama sajūta ;-)Kaut arī neesmu uzņēmuma īpašniece, manā pakļautībā arī ir pāris darbinieku, līdz ar izaugsmi darbā, ir nākusi klāt arī lielāka atbildība - atbildība ne tikai par to, ko tu pati esi izdarījusi, bet atbildība arī par to, ko dara arī citi.Ja kaut kas nebūs kārtībā, tad manu lielo bosu dusmas nāks tikai pār manu galvu. Dažreiz ir bijušas pārdomas, cik vērta ir tā alga dažu manu nervu šūnu dēļ :-D Taču, no otras puses, kad apdomāju, cik brīva un samērā mierīga savā izvēlē varu būt finanšu dēļ, tad nez vai būtu šobrīd gatava strādāt kādu darbu, kur par pārsimt latiem rimtā garā valsts iestādē jāpārcilā un jāražo bezjēdzīgi dokumentu kalni :-D Droši vien, ja vajadzētu, darītu to, taču sajūsmā gan nebūtu. Tā būtu lēna nāve un iznīkšana :-D
Par izglītību piekrītu Joselyn. Daudziem patīk domāt, ka viņi ar savu augstāko izglītību ir nenovērtējami speciālisti :-D Mani novērojumi darbavietā liecina, ka, piemēram, dažas RTU programmas ir visai tālu no reālā darba tirgus...