Pārliecība

nekad neesu saubijusies par vinu. bet par vienu citu agrak-ja saubijos, domaju tas un tas man dzive nederu(rakstura ipasibas) un manai logikai bija taisniba. izklaidei cilveks labss un forss, bet dzivei ne

Mēģini iztēloties visas nākotnes situācijas kopdzīvē ar viņu. Visādas variācijas, kas varētu būt nākotnē. Ja jūti, ka ar šo cilvēku tas viss ir izdzīvojams, tad, manuprāt, vari vairs nešaubīties :-)

Nez, mans vīrietis ir traks, es esmu traka un mims ir forši kopā :) redzu tikai un vienīgi to, ka mums nebūs garlaicīgi nākotnē kopā :-)

es vienmēr šaubos. šaubījos ar iepriekšējo draugu, šaubos ar tagadējo. ja būs nākamais, tad droši vien šaubīšos arī ar viņu.
saprotu, ka ne jau vīriešu vaina tā ir, bet gan mana. man ir no tik daudz kā bail, esot attiecībās.
bail, ka pazaudēšu sevi un, tfu, tfu, tfu, ja nu kas, man ļoti, ļoti sāpēs.
bail, ka mani apzināti sāpinās, lai gan ar prātu saprotu, ka mans draugs ko tādu nespētu (varbūt naivi, bet es to jūtu).
man kaut kā vienmēr ir tā, ka mani mīl vairāk kā es, ja vispār ir iespējams mīlestību izmērīt un nosvērt. tādēļ es tā kā gaidu (?) un ceru (?), ka kādreiz būs tāds vīrietis, kuru ES mīlēšu vismaz tāpat, kā mīl mani.

Es laikam esmu beigusi filozofēt un jau izdomāt vai viņš man derētu vai ne... Tagad vnk ļauju viņam sevi pierādīt! Tā teikt dodu iespēju viņam to parādīt, nevis man izlemt..

Nezinu, kā tieši es to sapratu - varbūt no tā, ka mums kopā bija tik viegli un labi, kaut gan bijām tikko iepazinušies.. nezinu. Mani šad tad ir mākušas šaubas, vai viņš tiešām ir man īstais un vai tiešām es ar viņu gribēšu būt kopā arī pēc 5, 10, 20... gadiem. Un es vienmēr secinu, ka... jā, es gribu būt ar viņu kopā šodien, rīt un visas nākamās dienas un gadus.

Manuprāt, šaubīties ir normāli.

kas manu vīrieti padara par liktenīgo? hmm.. tas kā viņš par mani rūpējas, tas kā man gribās rūpēties par viņu.