Draudzene pazuud/dusma

atkal + womankind :-)

Man ļoti patīk pavadīt laiku ar draudzenēm, taču tik pat ļoti arī ar vīrieti, līdz ar to izmantojam tos gadījumus, kad sakrīt brīvais laiks, darot kaut ko kopā, tas tieši būtu dīvaini, ja, mums esot kopā, es visu laiku ar draudzenēm skraidītu apkārt. Taču tas neliedz kontaktēties ar draudzenēm kā savādāk un vismaz 1x mēnesī uzrīkot pasēdēšanu. :-)

Bet ir jau tādi cilvēki, kas paši par sevi ar citiem "draudzējas" tikai tad, kad kaut ko sagribas, nevajag jau nemaz vīrieti par iemeslu. Man arī ir tādas paziņas, kurām vairs negribas celt telefonu, jo jau zinu - kaut ko atkal vajadzēs no manis. Kad nevajag - tad klusums, neinteresē ne kā man iet, ne tml.

Njā, šodien aizdomājos tieši par to pašu :D :(

Man ar ļoti pazīstama situācija.
Savajagās mani kad vai nu viņas draugs ir aizņemts vai iet kur izklaidēties ar puišiem vai vienkārši viņi ir sastrīdējušies!

Bet nu nevajag arī pārspīlēt . Ka draudzene pa visam muguru uzgriezusi !Katram ta4u jādzīvo un jāveido sava dzīve !Ne jau ar draudzeni Tu dzīvosi visu atlikušo dzīvi kopā! :-)

Uzskatu, ka draudzenes pazušana no redzesloka ir pilnīgi NORMĀLA. Es esmu to pārdzīvojusi gan no tā viedokļa, kad mani aizmirst, gan pati esmu pazudusi no draudzeņu vidus. Man arī ir pārmests.
Ar brīvajām draudzenēm vairs nav tas mesidžs, viņa grib copēt puišus, līdz ar to grib tajā visā ievilkt mani, bet man ir attiecības un nav interesanti. Tajā pašā laikā man interesantāk šķiet pavadīt laiku kopā ar savu vīrieti.

Ir pagājis gads un nu jau var teikt, ka viss lēnām atgriežas savās sliedēs, draudzenes vairs nav apvainojušās par to, ka gadu biju kaut kur nozudusi.
Un ir diezgan egoistiski no otra prasīt uzmanību brīdī, kad viņš ir koncentrējies uz kaut ko sev aizraujošu. Tā pat ir par bērnu tēmu - oi, manai druškai bērns piedzima, neatliek laika man - bet nu, piedodiet, man bērns arī liekas svarīgāks.. Man gan tāda nav, bet uzskatu, ka cilvēkam pašam ir tiesības izvēlēties, ar ko viņš grib laiku pavadīt kopā.
Normāla draudzene jau ir tāda, kura saprot, ka ne visos dzīves etapos viņa būs svarīgākā, tāpēc cilvēks gaida un pēc manas pieredzes varu teikt - sagaida arī.

Man kaut kad agrāk arī bija līdzīgi. Bija tā, ka ar draudzenēm vienmēr un visur pārsvarā tusējām kopā utt., bet kad man parādijās draugs, tad viņu acīs tā bija zināma problēma, jo es tikai ar draugu, ar viņām mazāk laika. Man tas nelikās nekas īpašs, jo es pati laikam nepamaniju, ka mazliet attālinos no draudzenēm. Centos cik vien varēju veltīt laiku visiem līdzvērtīgi un nebija jau arī tā, ka es nodevos tikai draugam, mana dzīve neapstājās. Bet tad kad manai draudzenei pašai uzradās draugs (lielajai pukstētājai, kurai mans draugs likās šķērslis), tad viņa nez kur nozuda un vairs tā nerāvās uz ballītēm! :D Takā jāsaprot vien ir abi cilvēki - gan tie, kuriem to otro pusīšu nav, gan tie, kuriem ir.
Un ja tavai draudzenei kādu dienu nav pēkšņi ko darīt, tad neskrien viņai kavēt laiku, lai iemācās novērtēt arī draugu klātbūtni!