Sveikas, bija man tāds periods dzīvē, kad bija lielas ciešanas, un laikam kaut kā iemācījos izslēgt emocijas, lai tik ļoti nesāp, bet problēma tāda, ka tagad nespēju ieslēgt viņas atpakaļ. esmu kā koka bluķis, kas neko nejūt,par neko nerūp. es varu darīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā bez sirdsapziņas pārmetumiem, no veikala aplaupīšanas mani principā aptur tikai tas,ka ar prātu apzinos, ka tas ir nepareizi un baile, ka noķers un ieliks cietumā, bet ja ļoti vajadzētu aplaupītu un aizmirstu. neesmu spējīga iemīlēties,neviens konkrēts cilvēks man nav vajadzīgs, pat ģimene man īsti nerūp. emocijas, kas man ir, es uzburu pati atkarībā no situācijas, piem., zinu, ka tagad pienāktos būt bēdīgai, attiecīgi arī noskaņoju sevi, bet tiklīdz mans sabiedriskais pienākums būt bēdīgai izbeidzas, es to bez piepūles aizmirstu. nesen izdarīju kaut ko ļoti sliktu pilnīgi bez vainas apziņas. jūtos vainīga par to, ka nejūtos vainīga. daudzi teiktu, ka tā vnk vieglāk dzīvot, bet kāda jēga dzīvot bez emocijām? pašlaik jūtos slikti,jo uzskatu ka esmu pelnījusi justies dranķīgi pēc tā ko izdarīju,bet arī to sajūtu es radu mākslīgi, brīdī, kad man apniks justies slikti, es to atkal pavisam vienkārši izslēgšu. es gribu dzīvot, just, iemīlēties,staigāt apkārt kā pa mākoņiem ar taureņiem vēderā, ciest nelaimīgas mīlestības dēļ, justies vainīga ja esmu nogrēkojusies, raudāt, smieties, ilgoties pēc kāda, karoč es gribu visu, kas jājūt dzīvam cilvēkam, gan priekus gan sāpes.
kā lai atgriež emocijas? kā ieslēgt atpakaļ to, ko izslēdzu? zinu, ka nav tāda formula: dari to, dari šito un karoti medus pa virsu, un drošvien nav arī tāda īsti padoma, ko darīt, bet tas mani nomāc, ka esmu tāds cilvēks, kas ne par ko nerūp, neesmu raudājusi nezin cik ilgu laiku, savtīga? :%27-(
282
