Sākšu ar situācijas izklāstu.
Esam kopā jau vairākus gadus. Ne viss ir bijis rožaini, tomēr ir bijuši saldi laiki. Kopdzīvi tā arī nav sanācis uzsākt, jo traucē gan finansiālie apstākļi, gan arī attālums - mācāmies dažādās pilsētās. Mums katram ir sava ģimene, pie kuras dzīvojam. Kā jau katrā ģimenē, arī manā un viņa ir dažādas problēmas, kas nomāc kopējo attiecību nosakņu. Bet tas nebūt nav viss. Jūtu, ka man ļoti sāk pietrūk uzmanības no viņa puses, laika, to rozā briļļu sajūtu. Zinu, ka pēc 6 gadu kopā būšanas mīlestība teor'tiski paliek, bet praktiski kļūst par pieradumu. Es par to visu - gaišām sajūtām - sapņoju sapņos, bet reālajā dzīvē ir tikai škēršļi. Šī spriedze manī aug katru dienu lielāka, jo es šajās attiecībās vairs nejūtos labi, nejūtos laimīga. Pietrūkst divvientulības, seksa, kopīgas atpūtas ārpus mājas un tā tālāk. Katru nedēļu mēs tiekamies, daram vienu un to pašu, neks nemainās, pie tam, laika kļūst arvien mazāk tieši viņa ģimenes dēļ, kura netieši uzskata (manas domas) ka dēlam ir vairāk laika jāpavada mājās. Jāmin, ka abi esam pieauguši, tomēr atkarīgi no vecākiem. Es vienkārši vairs nespēju ar šo visu samierināties. Ja agrāk redzēju mums nākotni un bija cerības, ka plāni piepildīsies, tagad šķiet, ka mums katram savs ceļš ejams, lai gan zinu, ka viņš mani mīl, un jorpojām šķiet, ka arī es mīlu viņu. Tomēr ir tik grūti... Es nezinu, vai sapratāt manas emocijas un apjukumu, tomēr ceru sagaidīt kādus ieteikumus, pieredzes, komentārus...
58
