Viņa pieskārieni ir kā elektriska strāva, kas izskrien cauri, un es tai ļaujos nesteidzīgi un aizmirstīgi. Tad es saprotu, ka nav nekādu robežu. Ir tikai spēlītes. Ar domu – nu, diez cik tālu tas man ļaus iet? Ar katru reizi arvien izjustāk, pārliecinošāk, galvu reibinošāk... Tas laikam tiešām beigsies ar .... asarām un jušanos kā pēdējai muļķei.
Bet ziniet, es nespēju to apturēt. Kad tas notiek, es to izbaudu - karstu, sarkstu, bālēju, mulstu... (t)
Kaut gan, viņš uzskata, ka tas, kas bija līdz šim, bija ļoti jauki un godīgi.