Ar savu puisi esmu kopā jau 5gadus,nav viegli,it īpaši pēdējos 2gadus,viņš ir iegrimis darbā,katru dienu 6.00 ceļās un apmēram līdz 21.30 strādā.Viņa tēvam ir savs bizness un puisis arī strādā kopā ar viņu,bet var teikt,ka to vairāk vai mazāk ir pārņēmis mans puisis,viņa tēvam arī ir problēmas ar alkaholu,tāpēc kā otrs galvenais ir puisis,kuŗš pieradis visur skriet,kur vien tētiņš liek..jau daudz reizes esmu ar viņu par to runājusi,viņš strādā pat bieži vien brīvdienās,varētu teikt,ka ļoti maz laika pavadam kopā,pat vasarā tikai vienu reizi kopā ar viņu biju aizgājusi uz jūru kaut arī dzīvoju Jūrmalā un līdz jūrai ir 5min ko iet,varētu teikt,ka dienās,kad neesmu darbā sēžu viena pati mājās,arī pat brīvdienās..
neilgi pirms 5gadu kopā būšanas izliku visu,pateicu,ka nevaru tā izturēt,aizbraucu pie vecākiem,bet tad atkal viņš man nelika mieru,salabām,teica,ka mainīsies,saprotot,ka pārvēties par ''robotu'',bet viss turpinās,grūti jau tā pēc 5gadu būšanas pateikt visam atā,iekšā vienmēr kaut kāda cerība,kaut arī cik ilgi var gaidīt,varbūt viņš ir un paliks darbholiķis,negribētu tādu cilvēku blakus it īpaši,kad būtu savi bērni..ir arī tā,kad man ļoti patīk melnādaini vīrieši,tāpēc grūti atteikt kādam nelielam čatiņam skypā,zinu,ka nav labi,bet pietrūkst mīļuma,komplimentu,ko nevaru sagaidīt no puiša.