Dienās, kad lidlauks pārāk tāls..

Man tādās dienās nezinu-nekas nepalīdz, jo man tā diena vienkārši ir jānodzīvo.Man ir jāstrādā un viss.
vakarā vienkārši iekrītu gultā, moška iedzeru glāzīti :D

Man nav,nevis diena,bet tas ievelkas uz nedēļu jau.Mēģinu netupēt viena mājās,un tieši šobrīd mēģinu sevi izvilkt arā no mājām.

jā. es arī mēģinu sevi izvilkt no gultas laukā. tas ir depresīvi. nekad nederīgi. un galīgi garām!!!!!

Kaut kas neticams! Tikko biju uzlikusi Prāta Vētras dziesmu "Kristiānijas suņi", ieeju cosmo, un dziesmas teksts priekšā :-D

Laipni lūdzu bariņā :D

Kaut kas garšīgs + smieklīga komēdija. Vai arī draudzene ar prosecco :-D

es tā jūtos vismaz pāris reizes nedēļā. bet nu vairāk gan tādēļ,ka nomāc slodze darbā, skolā, sirdsapziņas pārmetumi,ka visu atstāju uz pēdējo brīdi, un dedlaini deg. es parasti sevi šausmīgi žēloju (lai gan drīzāk jau vajadzētu sapurināt:D), nopērku kko,kas kārojas, ieeju ilgā,karstā dušā, satinos segā pie tv un iedzeru kādu glāzi vīna.

Man parasti šādos gadījumos nelīdz nekas. Uznāk šāda diena, divas apmērām reizi pāris mēnešos. Esmu tad neciešama un pret pārējiem izturos tā, kā viņi nav pelnījuši. Pec tam man pašai gribas uzšaut sev pa pakaļu, ka esmu īsts riebīguma iemiesojums.
Esmu mēģinājusi iet sabiedrībā, ballēties, vairāk ierakties darbos, vienkārši gulēt un skatīties Tv, iet staigāt ārā, bet.. nelīdz.
Vienkārši pāriet pats no sevis. ;-)
Ak, vēl man ir tieksme šādās reizēs sākt domāt, ka tas ko es daru ir garām, ka es nenovērtēju cilvēkus, klausos gaudu dziesmas un jūtos kā lose. :-D

Cik labi, ka tas ir pārejoši. (l)

Gadās reizēm kāda, tāda nelaimīga diena un tad man palīdz tikai fizisks darbs. Māju tīru no viena gala līdz otram(vienreiz mācās depresija virsū un tīrīju 6h dzīvokli, biju fiziski nogurusi, iekritu gultā un jauna diena sākās pavisam gaišāka), ja esmu mammas mājā, tad zāles pļaušana, lapu grābšana utt.
Es domāju, ka man palīdzētu arī skriešana, vingrošana, aerobika, kkādas dejas, piemēram, flamenko, salsa, kvai bokss. (t)

kad nav mana diena, vnk nerunaju, nearvienu...esmu sabiedriba, cilvekos..bet kluseju-veroju! tas palidz...
sakartot domas, vnk nopetit cilvekus...
vel palidz nedaudz sevis zelosana, ar sevi runasana (taa nav novirze :D) un visadas citadas darbibas, lai ta diena atrak paietu:) :D

aa, nujaa, der ari iedzert-bik...atslabumam :D

Man tadas dienas ari ir -teiksu pedeja laika pat loti daudz,ka negribas runat ar "dziviem cilvekiem"-Cosmo ja ,bet ar realiem -noteikti ne!?Tas ir tik divainas sajutas!Laikam negribas dzirdet uzreiz atbildi uz kadu jautajumu ,uz kuru pati it ka zinu atbildi!
Es vienmer tados gadijumos eju ara no majas...visbiezak eju uz "savu veikalinu",kur iegrimstu tada pilnigi cita pasaule, tas lietas vienkarsi skatoties...vienmer nemaz neperku ,biezi atrodu kadu "perli"par loti mazam naudinam ,un tad ir neizsakams prieks (l) !Loti uzlabojas garstavoklis! :-)