Musu

Es ar savējo vēl nedzīvoju kopā, bet reizēm ir forši, kad viņš draugiem kaut ko saka, piemēram, nezinu, vai mēs būsim, domājot sevi un mani, respektīvi viņš runājot mēs formā parāda, ka nepieņem vienpersoniskus lēmumus.
Viņš arī saka, ka viss, kas ir viņa, nu esot arī mans. Es gan cenšos vēl distancēties. Neesmu tomēr gatava pilnībā zaudēt savu personisko telpu un robežas. (l)

Mūsu ir tikai tās lietas, ko esam pirkuši kopā mūsu kopdzīvei.
Pārējās ir katram savas, piemēram, man bija savs kompis un tas joprojām ir mans. utt.
Man nepatīk visur mūsot, mēs arī domājam katrs par sevi, mums ir un paliek katram savs viedoklis.
Man patīk neatkarība.

šādas tādas lietas ir 'mūšu', citas 'katram savas', bet es dzīvoju pie viņa un ir tik jauki, ka viņš saka - MŪSU MĀJĀS

* mūsu

Nemūsojamies priekšā un pakaļā.
Bet nenoliegšu, ka dzirdēt to ir patīkami, it īpaši attiecību sākumā, jo tas kaut kā uzreiz parāda, ka otram nav vienalga un ir nopietni nolūki. Tizli skan, bet tā kaut kā man liekas. :)

itkā jau nedalām lietas, bet nu parasti es nemīlu piesavināties lietas , kuras viņam jau bija pirms mēs iepazināmies un teikt ka tās ir mūsu :-D piemēram televizors uc..

Sākumā patika, tagad vairs ne tik ļoti. Laikam neīstais.

Ir manas lietas, ir vīra lietas un ir kopīgās lietas. :-)