labvakar!
kārtējo vakaru pavadu, runājot ar savu draugu pa telefonu un čīkstot, cik ļoti gribu būt ar viņu kopā. ikdienā nevis ar mēnesi vai pusotru starpā. dzīvojam dažādās valstīs, mācāmies katrs savā, respektīvi. un tas attālums... ak, tas ir tik neizskaidrojami grūti. sāp dzirdēt viņa balsi, jo tas ir vienīgais, kas man ir.
it kā jau, ja tik ļoti mīli un nevari bez viņa, tad ir jāatrod veids, kā būt kopā. bet es studēju te. viņš tur. to nevar tā mainīt. ja arī var, tad es nezinu kā.
nākamo gadu katrs pavadīsim praksēs un tiek plānots izvēlēties pēc iespējas tuvākas valstis. vismaz viena lidojuma attālumā.
sirds plīst pušu, kad dzirdu, cik viņš ir noskumis un pašai arī ellē grūti. :-|
zinu, ka nav sava dzīve jāpakārto vīrietim un zinu arī to, ka šeit, bez viņa, jūtos ļoti nelaimīga.
loģiskais jautājums - ko darīt?!..
1053
