Nepatīk zīdaiņi,bet ..

Nē.
Domāju, ka tev nevajag bērnus.

Man arī ļoti nepatīk zīdaiņi, es pat brīnos, ka ir tik daudz atbilžu ar "nē", jo man vienmēr ir licies, ka daudziem nepatīk zīdaiņi un tas pat ne vienmēr ir saistīts ar nevēlēšanos dzemdēt bērnus (kaut es personīgi, šajā dzīves posmā uzskatu, ka bērnus nevēlos).
Man viņi nešķiet ne mīlīgi, ne glīti, un vispār nekādas patīkamas izjūtas neizraisa.

Haha, un piedod Ieva, bet mani uzjautrina arguments "pašas kādreiz bija bērni". Nu un? Tas nenozīmē, ka tādēļ man tos jāmīl. Es paskatoties savas bildes tajā vecumā nekādu mīlestību pret sevi neizjūtu. Nevajag visiem uzspiest šo mīlestību pret maziem bērniem. Ar psihologu parunāt, jēziņ!!!

Par bērniem un vecumdienām - tikai godīgi, pašai priekš sevis atbildiet, cik bieži jūs apciemojat savus vecvecākus?!

Ko man teikt?
es vispār neieredzu, ne zīdaiņu vecumā, ne ''izauguša bērna vecumā'' (hvz kā to vecumposmu sauc..:D ) ne kur nu vēl pusaudžus.
Ciest nevaru bērnus. Ja man kāda dod auklēt, es vienmēr atsakos. Un vispār man ir tendence, ja ir sarunāts ar vienu draudzeni tikties, viņa uz tikšanos atnāk ar savu bērnu jo nav bijis viņai kam to atstāt auklēšanai, tad es jau pēc dažām minūtēm esmu atradusi iemeslu, ka lai pārliekam tikšanos uz citu reizi. Man vienkārši nervu sistēma ir vāja pret zīdaiņu, bērnu raudāšanu. Es vnk sāku bļaut, lai šis aizverās - nopietni.
Es ja būtu mamma, es būtu slikta mamma. Tāpēc labāk es izvēlos dzīvi bez bēŗniem.

Neteikšu, ka mani sajūsmina citu mazie, bet savs būs savs, pilnīgi citas sajūtas :)

Tieši manas domas!

Jāāā .... negribu bērnus un viss! Vienkārši neredzu no tā visa nekādu labumu un tā ucināšanās ap viņiem ar nemaz nesaista.

Bija domāts par Nightberrii sacīto.

Saprotu autores katru teikumu!

Man arī nepatīk ne zīdaiņi, ne mazi bērni. Varbūt daļēji tas ir saistīts ar to, ka nemāku ar viņiem apieties un saprasties, jo pati vienmēr biju visjaunākā, lai gan no otras puses - zinu, ka manai mammai arī sveši bērni nekad nav patikuši, tikai savējie. Tā kā es domāju, ka savējos un savas māsas bērnus noteikti mīlētu. Taču svešos.. Gaumīgas bildes paskatīties ir forši (lai gan nekad neesmu piederējusi pie tām meitenēm, kas saka "cik mīiiiiiiiiiļi", kad ierauga zīdaiņu bildes, tas man kaitina), jo novērtēju bildi kā mākslu un novērtēju to, ka kādam tas (bērna ienākšana ģimenē) ir prieks. Reizēm sabiedriskās vietās ir kāds tiešām jauks bērns (vai nu pēc uzvedības vai arī uzvilkts kaut kas interesants), bet tas ir reti. Katrā ziņā par aukli es 100% nekad nestrādātu vai nepieteiktos kādai draudzenei pieskatīt bērnu, jo izbesītos.

Man bērni vispār nepatīk, arī visu grūtniecības laiku domāju tā ne visai par savu,bet,kad piedzima un un turēju rokās viss sagriezās kājām gaisā, domāšana par visiem 360 grādiem un tikai uz to labāko pusi. Mīlu savu bērnu,bet ar citiem neaizraujos.

Iepatiksies,kad bus savs mazais. Citi berni tomer ir citi.
Pašai pirms tam nepatika bērni. Ciest nevarēju,ka mazos velk autobusos,ceļojumos utt. Neatika viņu raudāšana,vecaku neklausišana un vēl nopērc to,nopērc šito.
Tgd pašai ir mazais. Dievinu viņu. Un uz citiem bērniem jau ar smaidu skatos. Viss mainīsies.

Es patiešām nespēju iedomāties, kāpēc es labprātīgi varētu vēlēties sevi piesaistīt kaut kam vai kādam uz visu atlikušo mūžu. Tas runājot par bērniem.

Man arī nepatika tie mazie siekalainie, puņķainie un bļaustīgie bērneļi. Nespēju iedomāties sevi kā māti, domāju, ka man nekad nebūs bērnu... līdz iekritām :D nu neko, tagad esmu mamma visforšākajam un vismīļākajam puisītim pasaulē :) Savējais mazulis ir pilnīgi cita lieta, kad tu pati kļūsti par māti, izmainās visa domāšana... un dažreiz man patīk arī citi bērni :D
Neteikšu, ka biju sajūsmā par pirmajiem mēnešiem, bija grūti. Labprātāk būtu izlaidusi to PavisamBēbīša posmu līdz kādam 8.mēnesim, kad mazais jau kļūst patstāvīgāks, viņu sāk interesēt apkārtējā pasaule un ar katru dienu viņš iemācās veselu kaudzi ar jaunām lietām... Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka varētu arī ''uzražot'' māsiņu :) Tā kā nav tik traki- savs bērns ir un paliek SAVĒJAIS.

Helloo līdz brīdim, kad pašai uzradās burvīgs puisēns, ar ko nu jau daudzko var sarunāt un sabīdīt, par citiem nebiju sajūsmā. Godīgi sakot, joprojām īsti nemāku apieties ar svešiem bērniem, nemāku bīdīt sarunas ar viņiem un izklaidēt viņus - reizēm nākas komunicēt ar kolēģu vai klientu bērniem, nu nemāku, hoķ ubej.. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas pāris sekundēs atrod kontaktu ar tādu mazu bērneli, it īpaši, kad vīrieši, kas paši tēvi, pāris sekundēs neko nedarot jau sabīda visas lietas ar bērnu, kolosāli.

Cik sena diskusija, interesanti lasīt, sazīmēju vienu, kam tagad pašai bēbis, nez ko tagad par to saka:D

Helloo, man ir tieši tāpat. Nepatīk, pat reklāmās vai filmās, ja rāda tīri uzvedīgus zīdaiņus. Kur nu vēl ja veikalā vai uz ielas tuvumā brēc. Pēdējie 2 lidojumi vispār bija baismīgi, kad kā par spīti jaunā māmiņa ar mazuli sēdēja tieši aiz manis un mazais visu laiku brēca. Ok saprotu, spiediena maiņas un viss pārējais izraisa sīcim diskomfortu un IR jāauro, neko darīt.
Tieši tāpēc man labāk patīk bērneļi no 3 uz augšu, kad ar viņu var aprunāties, ieskaidrot lietas, kad vairs neliek pamperos un ir redzams, ka tai mazajai būtnei tomēr piemīt lielisks cilvēcīgais saprāts.
No vairākiem ārstiem esmu uzzinājusi, ka pati bērnu lieliski spēšu iznēsāt, bet dzemdēt (kas man vienmēr licies briesmīgs pasākums) gan ne. Tāpēc, lai vecumdienās nebūtu vientuļa piepe, plus dotu kādam iespēju uzaugt laimigā ģimenē, bērnu visdrīzāk adoptēšu. Taču tad atkal jābaidās par to, kāds tam mazajam brīnumam būs genofonds.

Man gan bērni nekādas antipātijas neizraisa. Man patīk viņi, viņiem patīku es, viss forši :D

Ja par bērnu tēmu, šis puika ir vienkārši super :)

https://www.youtube.com/watch?v=O6C2UvI7Jkc

https://www.youtube.com/watch?v=qymSdN6CVsQ

Karinjo-es pasmeejos par to pasu...tik interesanti,kaa domas mainaas:)

man berni nepatika...bet, kad bus savs, tad viss ir izmainijies. es esmu sapratusi, ka tas ir tikai logiski, ka tev zinama vecuma(parasti tada, kad neesi ne materiali, ne morali gatavs) tev nepatik berni, zidaini, vinu raudasana. ari tagad es nelienu klat radu berniem, neuzprasos uz auklesanu, jo gluzi vienkarsi neprotu apieties ar svesu. savs butu savs, ta ir pavisam cita runa.

ja baidies palikt viena...var sevi realizet un justies piepildits, gandarits citas jomas. ne obligati vajag taja iesaistit bernus.

Es atkal būšu tā,kas teiks: man patīk mazi bērni, viņi ir tik mīīīīīļi! :D Man ļoti patīk periods,kad mazie sāk staigāt un kā cenšas visu ko darīt,jo grib izdarīt visu pats. Veikalos,ka mazie kaut ko nest un ieliek groziņos,kaut paši streipuļo - es nezinu, man tas šķiet tik mīlīgi :D Vienmēr esmu ar mieru pieskatīt kādu bērniņu, ka to palūdz kaut vai tā ir draudzenes draudzene. Es nezinu kāpēc man ir tāda patika pat pret svešiem bērniem, kaut arī pašai bērni nav un tuākajos gados arī negribētu. Vo, tīņu laiks ir tīņu laiks. Tas jau cits stāsts un cita patika/nepatika :D