Kas ar mani nav kārtībā?

Man ir tieši otrādi - pat negribu tās nopietnās attiecības, bet vienmēr kaut kā sanāk. Man ir 21 gads un ir bijuši 2 draugi. Pat pirmā mīlestība 14 gados sanāca uz 1,5 gadu.
Tagadējās attiecības arī virzās nopietnā gultnē, lai gan pati tam noteikti neesmu iniciatore.
Viss laikam slēpjas attieksmē - nekad neesmu iespringusi uz puiša noturēšanu, esmu pašpārliecināta un neatkarīga. :)
Un,iespējams, Tu kaut kādu psiholoģisku iemeslu dēļ krīti uz nepareizajiem vīriešiem. :-/

Fakts ir tāds, ka es īpaši nekad neesmu iespringusi uz vīrieša noturēšanu, nekad īpaši neesmu centusies tās attiecības kopt. Esmu vienmēr visu laidusi pašplūsmā - kā būs tā būs. Labi, iepriekšējie ar kuriem it kā kaut kas ir bijis, man nav tā patikuši, pat negribēju ar viņiem attiecības, bet tagad, beidzot esmu satikusi kādu, ar kuru tās gribētu izveidot, bet man pašai ir tādas aizdomas, ka nemaz neprotu tās veidot :-D . Sīkas bailes, ka kaut kas varētu neizdoties.

Sāk laikam parādīties tas noturēšanas sindroms :-D . Bet kā ir, jums, meitenes, tās attiecības kaut kā dzīvo tādā pašplūsmā, vai arī jūs to veidojat un kopjat kā tādu kolāžu?

viss ir pasplusma.ka ir ta ir. neko spec nedodu. vnk mana dzive ta ir sanacis.

Kadreiz viriesiem nepatik ,ka atri vinus uzskatam par "saviem"!Man liekas ,ka viriesiem ,vairak par sievietem ,gribas paturet to brivibas sajutu-ja kas ,tad tomer var "aizbegt"! :-D
Kadreiz sievietes mil atri kalt planus,runat par berniniem!Vini paliek nervozi! :-P

Es esmu no savam attiecibam macijusies,jo mazak greizsirdibas dramas,vispar "dramas" par neko ,jo lauliba labaka! :-)
Kadreiz vajag macet piekrist,bet atkal -nevajag pazaudet savu "es"-es tagad specigi piestradaju pie si jautajuma!Liekas , nekad nav par velu macities! :-)

Es jau labi zinu, ka mākslīgi un ar varu nevienu nepiespiedīsi būt kopā. Visam jānotiek dabiski. Nekādas greizsirdības scēnas nerīkoju un nekādas privātīpašnieciskuma izpausmes arī neizrādu. Varbūt problēma slēpjas tur, ka es pārāk maz parādu to, ka uzskatu, ka viņš ir mans vīrietis, ar kuru vēlos būt kopā un viņš sāk domāt, ka es pati to nemaz tā nevēlos. Izturēšanās no viņa puses nav palikusi vēsāka vai nevērīgāka. Tādā ziņā viss ir kārtībā. Varbūt jūtos šajās attiecībās esam tikai tā 50 uz 50, jo mūs šķir paliels attālums un doties pie viņa es varēšu pēc ilgāka laika. Un tad arī sāksies tās nopietnās attiecības, pa riktīgam. Bail, ka kaut ko izdarīšu ne tā un viss izjuks. Ar prātu saprotu, ka nav jau ko baidīties, jo tāpat viss notiks kā notiks.