Jau iepriekš esmu čīkstējusi te, ka es negribu vairāk būt ārsts un tā tiešām ir! Es katru nakti no Septembra beigām raudu, par to cik ļoti man riebjas tas ko es mācos. Man nav pilnīgi nekādas intereses par to ko es daru. Redzot tās fotogrāfijas no līķa man paliek slikti. Pat šorīt pieceļoties es raudāju. Man mamma neļaus padoties, jo teiks mani biedē apjoms vai, ka esmu slinka. Bet es mācos, tikai ar riebumu un naidu. Es pilnīgi jūtu, ka mana vieta nav tur. Tikai žēl izšķiestā laika un mammas naudas, jo neesmu nekāds budžetnieks. ;(
Aj, meitenes. Es nezinu ko darīt!! Man ir tiiik ļoti grūti. Dažreiz pat uznāk dienas, ka būtu vienalga, ja mani notriektu auto.
632
