Uzreiz saku, šī nav problēma, tikai tādas atmiņas.
Vakar vakarā uznāca šausmīga nostalģija par to, kas ir bijis, par pagātni pirms 10 gadiem. Toreiz man bija 16 gadi. Ak, šie laiki... Cik daudz toreiz bija darīts, kādi podi gāzti, tusiņi, puiši, draudzība utt., kas piederās pie pusaudžu gadiem. Vnk atcerējos visus tos cilvēkus ar kuriem toreiz tusēju. Kad varēja vienā ballītē ar trim džekiem salaist bez sirdsapziņas pārmetumiem. Nepārprotiet, toreiz ar nevienu negulēju, biju nevainīga un nevainību zaudēju tikai 19 gados.
Tā gribās atgriezties tajā laikā, kad ne par ko nebija jāuztraucas, gāju uz skolu, starpbrīžos skrējām ar draudzenēm pīpēt pagalmā, bet ne jau tāpēc, ka gribējās, bet tāpēc, ka tas bija stilīgi un tur visi stilīgie tusēja :D Baigi smieklīgi tagad tas izklausās. Toreiz darījām tik daudz trakas lietas, bet nekad nekas ļauns nenotika un viss beidzās labi, kaut gan ar šodienas prātu saprotu, ka varēja beigties visādi - gan ar cietumu, gan ar izvarošanu. Negulētas naktis un nākamajā dienā normāli atkal uz skolu..
Tagad paskatos draugos visus tos cilvēkus... katram sava dzīve, daudzi apprecējušies, dažiem jau bērni, citi savu laimi meklē ārpus Latvijas. Jāsaka, ka arī es esmu laimīgi precējusies un man ir bērns. Kontakts ir zudis, bet tā gribās ar viņiem satikties. Tomēr padomājot, saprotu, ka nebūtu par ko runāt, mums nav nekā vairs kopīga.
Ja man būtu vēlreiz iespēja atgriezties 16 gados, es izmantotu un nodzīvotu to visu tieši tā pat kā toreiz, jo es neko nenožēloju.
Laikam jau lai tās paliek tikai atmiņas.
Vai jums arī ir tik pat siltas atmiņas par pusaudžu gadiem?
9
