Iespējams, šis daudz labāk iederētos blogu sadaļā, bet es gribu izstāstīt savu sāpi, varbūt kāda izlasīs, ko ieteiks, uzmundrinās. It kā viss ir kārtībā, bet ik pa laikam uznāk tādi savdabīgi vājuma brīži, lūk tieši viena iespaidā taps šī diskusija.
Izšķīros no sava puiša, jau pirms kāda laiciņa. Strīdi, nesaskaņas, neuzticēšanās vienam pret otru, tas lēmums jau ilgi brieda, sirds dziļumos es jutu, ka pāris gadus ilgajām attiecībām pavisam drīz tiks pielikts punkts. Punkts, kad aiziesim katrs savu ceļu, un neatgriešanos - ne tā kā iepriekš, vienmēr pārdomājot, atrodot ceļu, pa kuru tikt atpakaļ, pateikt otram, cik ļoti pietrūkstam un atkal baudīt visu skaisto. Nesarunājamies jau vairāk kā mēnesi, viņš dažkārt aplūko manu profilu draugos, liek bildes draugos no dažādām ballītēm - jā, es zinu, lai man sāpētu sirds. Pirmās nedēļās man bija vienalga, zinu, ka tāds attiecību modelis nav diez ko nopietns, bet zināju, domāju, ka atkal viss būs kārtībā, bet nav!
Un ak, cik ļoti dažkārt gribās uzrakstīt, pateikt, cik ļoti pietrūkst, bet nē, es zinu, ka tas viss turpināsies to pašu ceļu, reizēm, lai arī cik daudz viens otram nenozīmētu, vieglāk ir būt šķirtiem, tāpat ir lietas, kuras es vairs viņam nespētu piedod, līdz ar to, ja esmu izturējusi tik ilgi, tad jāpārkāpj vēl pāri tādai astītei, bet, protams, sāp ļoti.
Nodarbinu sevi ar visādām lietām, biežām tiekos ar draudzenēm, eju uz ballītēm, kurās pirms tam nebūtu sanācis laika, cītīgi mācos, bet tāpat pārnākot mājās, prātu nepamet domas, ka varbūt viņš ir kaut ko uzrakstījis, kad iezvanās telefons, pirmā doma ir - varbūt viņš!
Ko es vēlos no Jums? Es nezinu. Laikam tas ir normāli, tādam attiecību "pēcposmam" ir jāizziet cauri, bet ir tik grūti, tādēļ, lai es tiešām emociju uzplūdumā neko neuzrakstītu viņam, izdomāju pastāstīt to šeit, palika mazliet vieglāk. Protams, ja kādai ir kas sakāms no savas pieredzes, vai kāds ieteikums - būtu jauki, ja padalītos.
Paldies, ka uzklausījāt :-)