sveikas!
stāsts apmēram tāds. Dzīvojam ar draudzeni 5 gadi.., precējušies neesam, bet ir 2 gadus vecs mazais., Ekonomiskās situācijas rezultātā braucu strādāt uz ārzemēm. Bija sarunāts, tiko iekārtojos pats, brauks arī gimene, jo draudzenei arī darbs nebija. Iekārtojos uzreiz, sāku īrēt atsevisku dzīvokli, bet viņa visu laiku atrada kkādus iemeslus lai nebrauktu. Pagaja vairak par pus gadu, man tas sāka likties aizdomīgi un sarunāju lai mans draugs izseko viņu kādu nedēļu. Finālā uzzināju, ka viņa tiekās ar citu un ne ar vienu.., vairākiem vīriesiem. Kad to pateicu uzreiz atbrauca pie manis.., tagad dzīvos ar mani.., un nevienu citu nevajagot! Kad runajam par to, ko viņa darija, kad bija šeit, teica, vai mājās visu laiku jāsēž, ja es esot aizbraucis., bet pēc kāda laika atzinās, ka tomēr bija attiecībās, un gulēja arī ar citiem.., bet negribot par to domāt un atcerēties, jo labi ir tikai ar mani..
Bet ja es nevaru to pārvārīt, tad viņa var braukt atpakal..
Nezinu ko man darīt.., jūtu aizvainojumu par to, ka es kā idins braucu kkus kko centos darīt, bet viņa tikai izmantoja momentu.
Negribu arī dzīvot bez bērna.., bet ja godīgi.., nevaru pārvārīt tomēr...
Situācijai izeju neredzu.., gribu gimeni, bet visu laiku ieksā dusmas nenormālas.
Nezinu ko darīt..., vai arī nezinu kā rīkoties, bail kko mainiit..., un nezinu kā samierināties..
sobrīd dzīvoju uz adatām, visulaiku domāju par to..
Varbūt kāds var palīdzēt ar padomu...
Paldies!