Laikam esmu viena no retajām,kura jau manā vecumā grib bebīti.
Bet nu nespīd man. :-( Parasti jau ir tā,ka tās,kuras grib, tiek pie tiem bēbučiem vēlāk.
Es daudz domāju par to KĀPĒC man gribas bērnus jau tagad. Izdomāju,ka varbūt neesmu pārdzīvojusi līdz galam leļļu periodu un gribas tagad bebi,lai man būtu ko ucināt un kuru stumdīt ratos. Bet tas varinats tomēr neiet krastā. Ne jau bērna audzināšana aprobežojas ar stumdīšanu ratos.
Un nepatīk,ja cilvēki atbild,ka bērnu grib tikai tāpēc,ka viņi patīk. Nu ja patīk,tad pērc kaut suni. Lai gribētu bērnu jābūt kam vairāk, tikai neesmu izdomājusi,kas tieši tas ir,bet ar patikšanu vien nepietiek.
Un vēl es domāju par to vai esmu kam tādam nobriedusi. Pārbaudīju sevi tā- nopirku trusi. Nu tik foršiņš uci-buci, bet tad,kad neļāva gulēt naktīs pirms skolas,eksāmeniem, es naktī tik nikna piecēlos, paņēmu to būri un izliku aiz durvīm koridorā(ne kāpņu telpā), lai tur skrien krosu tajā būrī. Sapratu,ka nu neesmu tam gatava. Ja bēbis neļaus gulēt, es viņu aiz durvīm neizlikšu.
Un vēl viens pārbaudījums - man ir divi auklējamie. Kad laiku pavadu ar vienu, es tad visu laiku saku: "Man bērni nebūs,nu nē. Šitā bļaušaja,jēbucīt!" Kad laiku pavadu ar otru, tad es tik priecājos kā gribas tos bērnus,kā es viņam visu mācīšu utt. Kad mācēšu ar abiem sadzīvot, tad būšu gatava. Ceru,ka vismaz līdz 30 gadu vecumam. (t) :-D
131
