Depresija

Jurmalniek -es nespeju iedomaties tevi depresija-noteikti ne dotaja momenta! |-)
Zel ,ka es nevienam nevelos dot savas kordinates-man tiesam patik ta anonima puse saja foruma! |-)

Emmanuelle, skaidrs. Tev līdzīgi, kā man! Par to anonimitati!

Nezinu, vai ir bijusi, medicīniski konstatēta nav, nekādi apzināti ārstēta arī nē.
Ilga aptuveni gadu, varbūt mazāk, varbūt vairāk un īsumā izpaudās kā pastāvīga un nemainīga nevēlēšanās dzīvot, vienaldzība pret apkārtējo pasauli, mācībām, cilvēkiem, iepriekšējām interesēm, nespēja normāli aizmigt un gulēt, tieksme pēc alkohola, dažādām pretsāpju zālēm (iestāstot sev, ka pastāvīgi sāp galva/vēders/rokas/kājas whatever), nomierinošām zālēm, miega zālēm, arī cigaretēm reizēm - t.i. sava organisma pašiznīcināšana, ik pa laikam dažāda veida histērijas lēkmes ar sevis vai apkārtējo ienīšanu, absolūts pesimisms, kad neredz nekādu izeju, kaut arī nepastāv nekādu lielu, neatrisināmu problēmu.
Nezinu, kā ārstē un pēc kā nosaka.

depresīvs noskaņojums ir viens, bet depresija kā slimība, pavisam kas cits. Tas ir ilgstoši un nopietni, nevis nedēļu, divas palošoties un bļaut, ka nu ir depresija ;-)

Nu man gadus divus viena doma ik dienu vismaz 5 min neliek mieru. Kā aizdomajos - nelabi paliek.

Tad atrisini to. tieši tik vienkārši!
Depresija ir pastāvīgs stāvoklis, kas izpaužas gan emocionāli, gan fiziski, nevis tā - atcerējos, sabēdajos :D

Dorota, ta nav atrisinama lieta, tas nav nevienam pa spēkam. Tās ir pardomas par dzīves jēgu, par to, cik laiks ātri tomēr paiet, par to, ka būs jamirst u.t.t. Un 2 gadus katru dienu tas iešaujas prātā kaut uz 5 minūtēm, tas sabojā garīgo ne pa jokam.

aizej pie psihooga, parunājies, atrodi pats kādu jēgu vai iedvesmu. Depresijā tā jau nu noteikti nav

Jūrmalniek, kāpēc domāt par to, cik ātri paiet laiks (man jau arī žēl, liekas, ka vakar bija 18. gadi, bet šodien 25), kāpēc gan nepriecāties par to, kas ir bijis un cik daudz vēl ir priekšā?! Un Tev kā vīrietim, kuram ir satriecoša sievam, jauki bērni, nevajadzētu pat būt laikam domāt par sev nepatīkamo. Kāpēc nevar dzīvot un ņemt no dzīves to, ko tā sniedz?!

Man ir bijusi klīniskā depresija. Ārstēju gadu ar antidepresantiem pie psihiatra. Izteiktākās pazīmes bija apātija, dzīves apnikums, straujš svara zudums, bezspēks, kas mijas ar aktivitāti (piemēram mājas tīrīšanu 2 naktī)un kam visma sekoja pašnāvības mēģinājums.
Jūrmalniek, Tavs gadījums neizklausās pēc depresijas, drīzak eksistenciāli jautājumi,kas nedod tev mieru un domāju,ka ir atrisināmi (šeit es domāju nevis pašas problēmas atrisināšanu,bet gan attieksmes) pie psihoterapeita. Vēl ieteiktu nedaudz papraktizēt jogu - ļoti attīra domas un iemāca paskatīties uz lietām no malas....