sveikas, meitenes. jūtu, ka vairs nespēju visu to panest, tāpēc rakstu šeit. varbūt pavīdēs kāds domu grauds, pēc kura man vadīties..
lieta tāda, ka manā dzīvē ir iestājusies pilnīga apātija, melanholija, depresija. es nebaidos no vārda depresija, jo stāvoklis, kādā es esmu un kā jūtos jau pēdējos gadus, ar minimāliem pārtraukumiem, ir dažkārt nepanesams. sajūta, ka nekas nevirzās uz priekšu. jūtos ļoti neglīta, ļoti pelēka, ļoti garlaicīga. ir tik daudz iemeslu, kāpēc vispār nevēlos dzīvot. esmu cilvēks, kas spēj atvērties tikai pazīstamu cilvēku lokā. mācos vidusskolā. ar saviem vienaudžiem nespēju rast kontaktu, man vienkārši nav par ko ar viņiem runāt, visapkārt dzirdu tikai - dzert, alkohols, ballītes, piedur tas un tas.. man neinteresē ne tāds dzīvesveids, ne runas veids. es lasu grāmatas, pareizi pavadu brīvdienas. atzīmes labas, bet tas mani neiepriecina. nejūtos nekur iederīga. viss ir beidzies ar to, ka vienīgais mierinājums man ir ēdiens, pie kura paglābties pēc nogurdinošas dienas, esmu pamatīgi pieņēmusies svarā. gandrīz katru nakti raudu. caurām dienām domāju scenārijus savai dzīvei, "kā būtu, ja.." esmu lasījusi grāmatas par domu spēku, taču, kad paskatos spogulī vai kad esmu skolā, nav man spēka.. esmu jūtīga. no ģimenes atbalstu nesaņemu. sirdī ilgojos pēc vecākiem, kas mani atbalstītu, no bērnībās būtu mani mīļojuši, taču nesaņemu to visu un tagad ar skaudību noraugos meitenēs, kas satiekoties apskaujas, man no fiziskā kontakta ir bail. jūtu, ka neesmu tāda kā citi. ārpusskolas pulciņi un sevis pilnveidošana - es cenšos, bet domu biedrus iegūt man ir pavisam grūti. esmu vienpate, neesmu ekstraverta. tāda sajūta, ka manī būtu vairākas personības. valkāju tikai 1 drēbes jau kuro gadu, kauns būt stilīgai, sievišķīgai. kā sieviete nejūtos. pie psihologa esmu bijusi, bet pat pie viņa izliekos labāka nekā esmu, daudz ko noklusēju, jo nespēju runāt par savām problēmām.
nejautājiet, kāpēc es neko nedaru, jo es pati to nesaprotu.
varbūt, ja kāda jūtas līdzīgi, varam sakontaktēties..
2
