Man šis uzrakstītais jau izraisa stresainu sajūtu, tādas izsaukuma un jautājuma zīmes :-D :-D
ar tādu stresu cenšos tik galā iedzerot kādus nomierinošus līdzekļus balderjāņus, jā un ne tikai dabīgos, bet arī lexsotanil, kas ir diezgan stiprs, runājot cenšos neskatīties cilvēkiem acīs, bet nu tā pāri it kā skatītos, bet neskatos ;-)
Jā, lūk tā ir tā problēma kas skar arī mani!
Bet man vel piedevām- sarkani vaigi! :D (s)
Citi saka- atslābsti, nomierinies, ievelc dziļu elpu! Bet man tas nepalīdz! :D
Viens kolēģis reiz teica- iedomājies, ka visa auditorija ir bez drēbēm! :D
Nezinu.. neesmu vel mēģinājusi! :D
Man arī tā bija, kad biju jaunāka, mācījos vidusskolā un augstkolā, tad varēju sarkt un bālēt par pilnīgi visu :D kad klasē izsauca pie tāfeles vai bija jārunā, vienmēr nosarku... tagad, kad sāku strādāt tas kaut kā pats no sevis pārgāja, varbūt kļuvu pārliecinātāka par sevi, nezinu.. tas atkarīgs arī no vecuma, rakstura, bet man jau liekas, ka viss ir galvā.. koncentrējies vairāk uz sevi un nedomā par tiem, kas uz tevi skatās un vērtē ;-)
Mums skolā mācīja,ka ja kaut ko stāsti,tad nevajag nevienam skatīties tieši acīs,bet vajag tā kā visai auditorijai skatīties pāri,uz pretējo sienu/logu.Tad nemanīs,ka neskaties virsū,jo skats jau uz viņu pusi ir vērsts!Varbūt sanāca nesaprotami uzrakstīt,bet tas man tiešām ir palīdzējis un ir ok :-)
10
