Sveikas. gribas pasūdzēties par situāciju, kas man izveidojusies. iepazinu vienu vīrieti, es viņam ļoti iepatikos, arī man viņš simpatizēja. taču viņš vēlējās, lai viss attīstās ļoti ātri, pārāk uzmācīgi vēlējās ar mani attiecības. nu var just, ka cilvēks ļoti ieķēries. taču mani tas atgrūda. vēl vairāk- pilnīgi negribot iepatīkas viņa draugs.
galvenais, ka puisis ir viss, ko vien meitene varētu vēlēties- mīļš, gādīgs, sirsnīgs, vienmēr un visur gatavs aizstāvēt, cīnīties par mani. bet es nesaprotu, kādēļ manas jūtas it kā strauji noplaka, kad viņš sāka man pievērst uzmanību. es būt laimīga ar viņu, taču es nejūtu ne pusi no tā, ko viņš jūt pret mani. vai arī man vienkārši būtu vajadzējis vairāk laika, viss ir pārāk sasteigts.
un par to draugu- viņam ir simpātijas pret mani, bet pilnīgi un galīgi neredzu, kā mēs varētu attīstīt mūsu attiecības, ja viņi ir ļoti labi draugi un visi vienā kompānijā. un tas mani šobrīd nobeidz. jo šis pirmais vīrietis, kuram es ārkārtīgi patīku, viņš jau saprata, ka kkas nav kārtībā un it kā jokodamies jautāja, vai man patīk viņa draugs. es klusēju. un viss bija skaidrs. viņš apgalvoja, ka ļaušot mums būt kopā, netraucēšot mūsu laimei, ka atkāpšoties.
tajā brīdi jau tas draugs bija devies prom (mēs sēdējām bārā).
situācija ir neapskaužama, jo mana sirds vnk plīst pušu. man ir ļoti spēcīgas simpātijas pret to draugu, bet tai pat laikā mani sagrauj apziņa, cik ļoti sāpinu to pirmo.
gribējās vnk visu uzrakstīt, izkratīt sāpi. varbūt lūgt padomu, lai gan zinu, ka vispareizākais ir vnk pazust no viņu dzīvēm. lai gan no visas sirds vēlētos citu atrisinājumu, bet dzīve ir skarba un nekas nav vienkārši. (t)
1592
