...un ceru, ka kādreiz tapšu brīva.
Es pat nezinu ko no jums sagaidīt, ieteikumus, padomus, mierinājumus, uzmundrinājumus..?
Tā ir tik riebīga sajūta, kad esi kādā ieķēries, bet nezini vai viņam ir kāda interese par Tevi.
Ir man viens kolēģis, ar kuru ikdienā itkā netiekos, bet tomēr, var saukt par kolēģi. Bija draugu ballīte kur arī iepazināmies.Nu bezgala glīts un nav uz mutes kritis. Gandrīz visu ballītes laiku pavadījām kopā. Pajautāja man vai man ir pusisis, uz ko mierīgi atbildēju, ka nē. Un nejautāju kāpēc tāds jautājums. Tai laikā man šķita, ka viņš ir tikai brunču mednieks, kas arī tā varbūt pat ir. Tad vēlreiz bijām vienā pasākumā, kurā gan nesanāca laika pārmīt ne vārda, jo es tur biju uz īsu mirkli, bet apmainījāmies ar skatieniem un nebūtu pārspīlēts sakot, ka novēroja mani. Tagad mans secinājums ir tads - viņš ir mednieks. Savas ārienes un koķetīguma dēļ meiteņu uzmanības viņam it nemaz netrūkst. Un varbūt, sava atturīguma dēļ šķitu viņam interesanta un tagad grib mani nomedīt? bet man nav pacietības! Gribas viņam ko uzrakstīt vai kkā sakontaktēties, vai labāk nogaidīt?
Es pieļauju, ka šis teksts ir diezgan nesakarīgs, bet man simts un viena doma galvā un šādos brīžos nemēdzu domāt īpaši sakarīgi.