Vakaros ezītis gaja pie lācēna skaitīt zvaigznes. Viņi apsēdās uz baļķīša un tēju dzerdami, skatījās zvaigžņotajās debesīs.Tās mirdzēja virs jumta - tieši aiz krāsns dūmeņa. Pa labi no dūmeņa bija lācēna zvaigznes, pa kreisi ezīša. "Bet es viņam teikšu:"Es tev aveņu ievārijumu atnesu", un viņš sacīs:"re cik patvāris atdzisis, būs jāpiemet tie zariņi, nu tie, kadiķu zariņi", bet es viņam teikšu, bet es viņam..." Interesanti, nodomāja ezītis, ja zirgs apguļas vai viņs miglā nenoslāps? Un viņs lēnām sāka kāpt zemē no kalniņa, lai nokļūtu miglā un varētu apskatīties ka tur izskatās no iekšpuses. "Vai, pat ķepas vcairs neredz. Zirdziņ!" Taču zirgs neka neteica. (...)Es esmu upē, lai upe pati mani nes, nolēma ezītis, viņš cik vien spēja ieelpoja un viņu nesa lejā pa straumi. "Es esmu galīgi samircis, es drīz nogrimšu" pekšņikāds aizskara viņa pakaļējo ķepu:"Atvainojiet!" bez skaņas kāds teica:"Kas jūs esat un kā te nokļuvāt?" "Es esmu ezītis, es iekritu upē" "Tad sēdieties man muguirā, es iznesīsu jūs krastā" "Paldies!" "Nav par ko"sacīja kaut kas. (...)"Ezīt, kur tu biji? Es saucu, saucu, bet tu neatsaucies. Es jau arī patvāri lievenī uzpūtu, pītu krēsliņu pieliku, lai tev būtu ērtāk zvaigznes skaitīt. Domāju,ka tu tūlīt atnāksi, apsēdīsimies, iedzersim tēju ar aveņu ievārījumu, tu tač nes aveņu ievārījumu? Ja? Un es jau uzpūtu patvāri un uzmetu zariņus, nu tos, nu - ē" "Kadiķīšu" "Kadiķīšu, lai dūmi būtu un neviens cits jau bez tevis zvaigznes nesaskaitīs" Lācēns runāja, runāja, bet ezītis domāja:"Tomēr labi,ka mēs esam atkal kopā" un vēl ezītis domaja par zirgu:"kā tam tur klājas miglā."
699
