aiziet no majam..

:-)

Vienīgais bērns ģimenē?

aha :-D

man atbrauca viens runāt par darbu, atbraucis no īrijas, jo mamma viņam pēc 18 gadu sasniegšanas, pateica, lai dzīvo savu dzīvi un meklē pats kur dzīvot un kur ēst. Tā nu puisis atbraucis uz LV pie vecmammas dzīvot :-D

Vecāki ir dažādi, kā jau saki. Centies izskaidrot mammai, ka diez vai viņa grib, lai tu līdz 40 gadiem būtu viņas mazā meitiņa, kura dzīvo pie viņas, aiz sienas ar savu mīļoto nodarbojas ar attiecīgām lietām, vai vispār paliek vecmeitās un jūtas tamdēļ nelaimīga. Ka cilvēks izaug, taču tā attiecības nepazūd.

Mana drauga māte ir kā apmāta, viņam ir 25, bet man šķiet, ka viņa domā, ka pieci. Sauc viņu par dēliņi,(cilvēku kurš jau ir pieaudzis vīrietis, kam ir sava dzīve kopā ar mani, stabils darbs utt,). Nu neesmu dzirdējusi, ka mana oma manu tēti par dēliņu sauktu :-O
Mani vecāki gan diezgan veselīgi un normāli uztver to, ka esmu pieaugusi.

Saukt par delinu vai meitinu ir normali pat tad ja delinam ir jau 40 gadi. tas atkarigs no attiecibam, jo mes katrs jau saviem vecakiem busim milie bernini pat ja busim jau pieaugusi..

mums mammai sākumā arī bija grūti, kad visi palēnām "pazudām". It sevišķi, kad māsa (pirmais bērns) pārvācās atsevišķi. bet ar laiku pierada! :-)

Ja redzēs, ka patī savu dzīvi spēj sakārtot un vēl atrast laiku vecākiem, lai tos iepriecinātu, tad arī atlaidīs (t.i., neuzskatīs, ka joprojām esi maza un auklējama).
Man ļoti patīk aizbraukt pie vecākiem. Un tā sajūta, kad tēti apskauj un pasaka "Nu, meitiņ..." - tas ir skaisti, pat tagad kamols kaklā :)
Man patīk, ja man tic un tanī pat laikā sajust, ka esmu mazā meitiņa... (l)

Tev ir pareizā taktika - pamazām atradināt.
Es tieši tā pat izdarīju un nu jau 4 gads kā prom. Mamma pati pēc tam atzina, ka tā bija vieglāk.

Manai mammai arī bija ļoti grūti, es vienīgais bērns ģimenē:) Patiesībā man pašai nebija vieglāk, kad sāku studēt, pirmajā kursā visu laiku ilgojos pēc mājām, katru ned. nogali arī braucu uz turieni! Tagad aizbraucu reizi mēnesī apmēram, pamazām tas laiks kļūst aizvien ilgāks, bet mamma tāpatās ļoti skumja vienmēr paliek, kad es iesēžos autobusā. Gan jau ar laiku pieradīsiet, vienīgais, ko saku, pilnīgi nevajadzētu saites saraut ar vecākiem, es te pazīstu dažus, kas reizi gadā aizbrauc pie saviem senčiem, to vot es nesaprotu, vai tiešām tik sliktas attiecības,ka negribas braukt :-/

Tas laikam atkarigs, ka to uznem-tos milvardinus...?!Es ar savu mammu neesmu runajusi tik ilgi-sodien domaju noteikti jamegina sazvanit-zinu ka vina teiks-nu ka tev iet bernin?Zinu jau tagad ,ka bus kamols kakla...Man viens loti mils cilveks nesen teica-tu nezini,kad bus pedeja reize,kad vina to prasis...?!
Vispar gruti kadreiz saprast,ka tas cilveks -berns jau izaudzis,liels ,sava dzive!
Es vienemr saku ,cik labi tomer ,ka ir tada mamma ,tetis,kas mil,kas saka sos milvardinus! :-)

Man arī jau visu bērnību tika skaidrots, ka pēc 18 gadu sasniegšanas neviens negrasās mani uzturēt. Tā es pati sāku dzīvot atsevišķi 17 gadu vecumā. Tagad man ir 23 gadi un tulīt būšu pabeigusi arī augstskolu par savu naudu. Un patiesībā man ir prieks, ka mani panākumi ir mans nopelns nevis ģimenes. Vismaz nav tādu problēmu kā nezinu ko dzīvē gribu, vēl neesmu izlēmusi ko studēt, varbūt mainīt augstskolu, strādāt vai nestrādāt kamēr studē utt. Visu ir vieglāk izlemt, vnk ķer ko dzīve piedāvā un neniķojies kā mazs bērns :)