Šeit esmu jauniņā, līdz ar to sveiki visapkārt. Mazliet gribās pasūdzēties, bet tam jau laikam šie portāli domāti :-)
Lieta tāda, ka mans draugs aizbrauca komandējumā ārpus LV un nav zināms, kad vispār būs atpakaļ, iespējams uz Z-svētkiem (kopā esam jau 9 gadus). Viņam gandrīz vienmēr bijis darbs ar komandējumiem, tagad sāka strādā citur, lai nebūtu nekur jābrauc. Un, te, vienā dienā viņu atkal sūta komandējumā!!! Saprotu, ka ir ģimenes, kam vīri pa pusgadu projām, bet nezinu vai es vispār vairs to gribu, mūžīgais gaidīšanas process mani jau novedis pie mistiskām veselības problēmām. Kad mēģinu ar viņu par to runāt, viņš sastrsojas, ka tas taču mūsu pašu labā. Citreiz mēģinu saprast un sanāk, bet ļoti bieži,pa lielam visu laiku ir tā briesmīgā tukšuma sajūta. Ļoti baidos izdarīt kādu kļudu savā dzīvē, jo neesmu no tām, kas ilgi spēj iztikt bez tuva cilvēka klātbūtnes. Nesaprotu, vai esmu uzkārusies. Varbūt tas ir normāli? Varbūt es tikai dramatizēju? Varbūt man vienkārši jātiek galā pašai ar savu EGO? :-/
30
