Brauciens auzās

Vari jau turpināt analizēt, bet nevajag to tik klaji izrādīt.

esi kaada esi :)) ja tev tas pashai nav vajadzigs, nemainies.. ;)
manuprat daudzreiz labak ir but cilvekam, kas visu apsver un apdomaa, nekaa svilpastei.

Man tieši tas pats... :%27-(

Es esmu pilnīgs pretstats- ļauju visam plūst pašplūsmā, kas otram cilvēkam rada iespaidu, ka man ir pilnīgi vienalga!Draudzene man ir tāda pati kā Tu, bet arī viņai tā visa plānošana neko labu nedod!Laikam kaut kādā veidā ir jāatrod tas zelta vidusceļš!
Galvā, protams, es visu apceru un domāju, bet ārēji izskatās, ka man pa lielam ir vienalga- būs vai nebūs?!

Jā, svilpastei būt ir par traku. Nevajag aiziet galejībās, bet es jūtu,ka man tā domāšana, jēgas meklēšana ir par daudz. Ir pat cilvēki,kas pārtrauc ar mani kontaktēties, pasakot, "piedod, bet tu par daudz domā" un pazūd no manas dzīves. Tas ir par daudz, un man tiešām traucē. Man caur pirkstiem izslīd tik daudzi man nozīmīgi cilvēki, un beigās tāpat esmu nelaimīga un pārdzīvoju, jo pazaudēju cilvēku,kas man nozīmē daudz. Tagad arī manā dzīvē ir uzradies fantastisks cilvēks, lielisks draugs, taču es jūtu,ka sāku viņu zaudēt, nositu jebkādu vēlmi pret mani, jo cilvēks jūt,ka es par daudz gaidu, lieku pārāk lielas cerības. Šoreiz es negribu pazaudēt cilvēku sevis dēļ. (e)

hmm tu domaat vari, bet nesaki skalji, ko tu domaa :D ar izdomatajiem faktiem tu vari manipulet sev par labu :)) un galu gala dazreiz izlikties, ka tev ir vienalga, bet klusibaa gatavot plaanu B ;)
tev javeido savs draugu loks, kura ir lidzigi cilveki tev-saturigi,nopietni un atbildigi:) jatiecas pec lidzigu cilveku draudzibas, tie tevi sapratis, un galu gala, ikdienas saskarsme mes atri varam saprast, kursh ir tads kaa es, uz kuru var palauties, kursh savadaks..

*(kursh ir tads kaa tu)

Reizēm šķiet,ka es to izstaroju un citi to sajūt pirms ierauga mani. :-D Ir reizes,kad man izdodas atslēgt to domāšanu un tad es pavadu lieliski laiku, esmu no sirds laimīga, bet tiklīdz ieslēdzās atpakaļ domāšana, tad varu sevi pat iedzīt depresijā. Domāt nav slikti, taču ne tik daudz,kā to daru es. Būtu labi,ja man izdotos iemācīties baudīt un tajā pat laikā nedaudz piedomāt, nevis visu iznīcināt ar savu domāšanu.

Es esmu bijusi kopā, veidojusi attiecības ar tādu pat domātāju. Ticiet man, es vēl vienu tādu negribu. Tas bija šausmīgi. :-D Bail pat iedomāties, vai tiem,kas man tuvojas, es ieviešu tādas pat šausmas kā man mans ex domātājs. :-/ :-(

es arī agrāk biju tāda, kas 20 reizes mērīs un tikai tad griezīs :)
Vienmēr apdomāju, kādi kam nolūki, kāpēc, kas un kā.. Tagad saprotu, ka tas bija tīri manas iekšējās nedrošības un nepārliecinātības par sevi dēļ. Biju vāja, un tāpēc bija grūti citiem uzticēties un ļauties.
Sāku sakārtot sevi, un arī skats uz dzīvi jaukāks un saulaināks :-P
Kā arī man palīdz diezgan draņķīgā atmiņa, kuras dēļ daudzas lietas piemirstu (mazāk faktu analīzei) :D

Man tracina, ka es vienmēr analizēju, man ir "jārok" līdz pēdējam, lai es uzzinātu taisnību, tracina ,ka esmu neziņā, man viss ir jāzina, kā būs, kad būs, kāpēc būs...un tas reizēm ir nereāli grūti :%27-(

Mademoiselle!, man pilnīgi tas pats. Īpaši tad,kad es zinu,ka tas, ko es "izrakšu" man sāpēs, bet nē, man tā pat ir viss jāzina. Laikam esmu mazohiste.

switched on, kā tieši tu sevi sakārtoji? Es pat nezinu, pie kā ķerties klāt. Zinu tikai to,ka kaut kas ir jādara, kamēr es neesmu iznīcinājusi sevi un visu to,kas man ir apkārt.

Manuprāt, vaina ir nespēja uzticēties cilvēkiem. Tas nav īsti slikti, jo jau no sākuma ļauties visās dēkās utml arī nav prātīgi, jo pēc tam iespējams tu vari sevi sāpināt vēl vairāk, bet iespējams nē, varbūt tas izvērīsies par tavu mūža lielāko izrāvienu dzīvē, iespējams Tev sāpēs, bet tu būsi radijusi fantastiskas atmiņas, kas būs tā vērtas.
Dzīvi ņemt vieglāk ir grūti, ja vienmēr viss ir sīki izplānots un uzzināts utt.
..Bet varbūt Tev vienkārši vajag riskēt. :)

Sisī, neko grudru Tev ieteikt nevaru :) Un nesaku, ka esmu sakārtota pilnībā :D Un tomēr... izlasīju vienu tādu panaivu grāmatu, un ir daudzas citas līdzīga rakstura grāmatas, kas māca dzīvesprieku un vieglumu :) Nekādus brīnumus jau viņa nedara, un tomēr ļauj nedaudz savādāk paskatīties uz lietām.
Tālāk jau iet veselīgais egoisms - pieņem to, ka esi savas pasaules centriņš. Lutini sevi, rūpējies par sevi, dari to, ko vēlies, pilveidojies... Tas viss tev nāks tikai par labu, un vienā brīdi saproti, ka sāc smaidīt vienkārši tāpat.. jo tā pa lielam viss taču ir labi.
Un tālāk jau ir nākošā fāze, kad laimīgu Tevi arī citiem ir daudz priecīgāk satikt :) Un tad jau tas viss pārņem lavīnas efektu :D Labā kompānijā, labi pavadītā laikā var uzņemt tikai un vienīgi pozitīvo, tāpat kā domas, tāpat apkārtējā vide ļoti iespaido :) un tad jau vairāk tām šaubām, aizdomām, iekšējai trauksmei nav vietas. Pa lielam ar Tevi, ar Taviem apkārtējiem viss ir labi, un dzīve ir skaista :D (varbūt izklausās pārāk pozitīvi, un tik pozitīvi varbūt nav, bet tas tā - priekšstatam :D )
Protams, papildus kvalitatīvi un daudzveidīgi pavadīts laiks, fiziskās aktivitātes, kaut kādu sapnīšu piepildīšana, sevis uzslavēšana, ja esi ko paveikusi utt..
Galvenais, ko gribēju pateikt - tu esi atbildīga par savu labsajūtu. Un rūpes par to ir obligātas, jo Tu laimīga, ar dzīvi apmierināta darīsi citiem tikai labu, domāsi labu utt :D :-) Un tad nebūs tādi izgājieni ar kontroli, pārbaudi, šaubām, neticību.. Nu, vismaz man tā šķiet :-)