Uztrauc tuvinieku problēmas, mana tuvākā nākotne, maģistra darbs, politiskie procesi Latvijā un nabadzība Latvijā. Pēdējo es neminētu tad, ja uz šo jautājumu atbildētu pagājušajā nedēļā, bet šodien...
Sēdēju es kādā lielveikalā uz soliņa, gaidīju cilvēku, ar kuru jāsatiekas, priecājos par saviem jaunajiem handmade apaviem un to, cik mēteļa krāsas labi saskan ar kleitas krāsām. Apkārt skraidelēja kaitinoši daudzi mazi bērni. Pieskrien 3 puikas pie 3 meitenēm un palielās, ka Hesburgerā ēda, re, maisiņus par piemiņu paņēmuši, lai ir ko citiem lielīties. Protams, arī meitenēm tos maisiņus vajadzēja, 2 aizskrēja iepirkties, bet viena palika. Piegājusi pie apkopējas, viņa lūdza, lai tā kādu maisiņu viņai iedod, jo nav naudiņas, lai Hesburgerā kaut ko pirktu, par ko viņa kaunās no citiem bērniem. Atzīšos, ka neesmu redzējusi starojošāku un laimīgāku bērnu par to meiteni, kurai apkopēja maisiņu iedeva (izvilkusi no liela atkritumu maisa). Mācību es dabūju, ziņu un mērķi arī. Tā mazā meitenīte man atgādināja, ka esmu aizmirsusi tās lietas, par kurām tiešām jāpriecājas.