Esmu kopā ar savu puisi 6 gadus. Es neteiktu, ka es viņu nemīlu, protams, ka savā ziņā mīlu un nespētu pamest, jo viņš man neko nav nodarījis nekad sliktu. Varētu izrādīt mazliet lielāku interesi un parādīt nedaudz romantikas. Bet ne tur slēpjas mana problēma.
Pirms sagāju ar šo puisi kopā, biju neglābjami iemīlējusies citā. Viņš mani pameta bijušās dēļ. Neko sāpīgāku dzīvē jorpojām neesmu piedzīvojusi un drošvien nepiedzīvošu. Mana problēma slēpjas tajā, ka pēc šiem ārprātīgi daudzajiem gadiem, nu sit mani nost, es nespēju joprojām viņu aizmirst. Viņš jau ir precējies ar citu, pat ne to, dēļ kuras viņš pameta mani un izskatās līdz riebumam laimīgs. Man protams ir prieks par viņu, jo tā jau ir, galvenais lai tas kuru tu mīli, būtu laimīgs.
Bet es zinu. Ja viņš mani kādreiz aicinātu sev līdz, es joprojām ietu.
Es esmu viņam pat pirms kāda gada uzrakstījusi, izstāstījusi kā es jūtos. Un pretīm saņēmu ignorēšanu. Es būtu jutusies labak, ja viņš man būtu uzrakstījis, lai lieku viņu mierā. Bet viņš vienkārši noignorēja. Un mani moka jautājums, vai es nespēju viņu aizmirst tāpēc, ka nav kaut kāda pabeigtības sajūta??? Varbūt man tiešām ir jāiet pie psihologa dabūt laukā viņu no savas galvas?? Es domāju, ka tā ir nodevība no manas puses pret manu puisi, jo nav dienas, kad es par to otru nedomātu. Nemaz neņemot vērā tos stulbos sapņus, kur citreiz parādās nenokurienes.
Kā lai lieku savai sirdij saprast, ka nekas tur nekad nebūs, jo prāts to ļoti labi saprot un apzinās, bet tās stūlbās cerību liesmiņas...
1
