Dope - šeit ir iespējas ko darīt. Tikai cilvēkam jābūt radošākam, ar lielu apņēmību un gribasspēku darīt. Kāpēc daudzi sportisti, mūziķi utt. no Latvijas ārzemēs ir lielas zvaigznes? Tāpēc, ka, lai šeit tev iedotu naudiņu un atzītu, ir sevi jāpierāda augstā līmenī, kuram apakšā ir smags darbs. Piemēram, ja Latvijā tu esi labs ārsts, pie tevīm rindā stāvēs.
Latvieši ir strādīga tauta, tikai tagad daudzi jaunieši grib pēc vidusskolas būt par direktoru un saņemt tūkstošus mēnesī. Viena paziņa, kura mācās un strādā ASV stāstīja, ka tur konkurence ir nežēlīga, jo visi mācās, strādā, katrs dara ko vien spēj, bet ir jābūt labākajam lai vispār kaut kur tiktu. Tur arī tavu žēlošanos neuzklausīs un nesapratīs neviens, jo viņus raksturo viens teiciens: "Time is money". Redz kur vienas meitenes rakstītais, kura mācās RV1Ģ. Tam, diemžēl, jāpiekrīt. Nedrīkst palaisties, ir jāstrādā, jācenšas utt.
"Es esmu jau iepriekš aizskārusi mūsu valsts sāpīgo tematu par bilingvālismu un krievvalodīgajiem Latvijā. Pašlaik ar to saskaros īpaši bieži, tāpēc nolēmu iztirzāt kādas sadzīves situācijas. No pirmā septembra, katru dienu sastopos ar vairākiem inteliģentiem jauniešiem, kuru mācību valoda visus iepriekšējos gadus ir bijusi krievu. Desmito mācību gadu, šie jaunie cilvēki ir nolēmuši aizvadīt latviešu skolā. Es tiešām respektēju cilvēkus, kuriem pietiek drosmes mainīt skolu UN mācību valodu. Tas ir grūti. Tā ir lekšana pāri savai galvai. Tas ir smagi. Bet tas arī ir izaicinājums. Un tieši šī tieksme augšup mani aizrauj un liek palocīt galvu cieņā. Bet šoreiz ir cits jautājums. Kas, pie velna, ir noticis ar latviešu skolām? Tagad, kad ir lieliska iespēja salīdzināt divu dažādu mentalitāšu izglītības un mācību kultūru, man ir radušies savi secinājumi.
Jau izsenis ir dzirdēts mīts, ka krievvalodīgie jaunieši esot spējīgāki par latviešiem. Tam gan es atļaušos nepiekrist, bet savas patiesības saknes tur tomēr pastāv. Ikdienas darbā nākas ievērot, ka latviešu skolās pastāv izlaistība. Skolotājam vairs nav autoritāras figūras, pret kuru tiek pausts respekts. Krievvalodīgo skolās, varbūt padomju audzināšanas seku dēļ, nav iznīcināta šī vitāli svarīgā cieņa no skolēna puses, kas arī sekmē produktīvu darbu.
Izlaistība izpaužas arī citās nozarēs, proti, attieksmē pret mācību vielu. Ar paviršību no mācībspēka puses man diemžēl ir nācies saskarties visās skolās, kurās esmu mācījusies (t.i. trīs). Mums nepastāv lieli un apjomīgi mājas darbi, daudz un aktīva klases darba, kas liek domāt un analizēt. Viegla piepūle algebras vidū jau šķiet pārlieku nogurdinoša un sākas mūsu tautai raksturīgā īdēšana. Krievvalodīgo skolu pedagogu metodes, turpretī, nepieļauj šādas iespējas, un cik dzirdēju no savām paziņām, liela apjoma darbs ir raksturīgs gan mājās, gan klasē. Un to pierāda arī rezultāts. Eksakto priekšmetu olimpiāžu laurus ļoti bieži plūc tieši krievu skolu jaunieši, kā arī, vācu un angļu valodas nav izņēmums.
Varbūt ir laiks pārstāt cilāt vēsturisko naidu, bet pievērsties tagadnei? Varbūt ir vērts kaut ko mainīt un aizņemties, lai arī 99% latviešu jauniešu pierastu pie pastiprināta intelektuāla darba? Es, piemēram, jūtos neveikli, kad, manuprāt, sarežģītu uzdevumu krievvalodīgie klases biedri izpilda vēl pirms esmu to norakstījusi no tāfeles. "
1846
